«Cīņa ar korupciju ir tikai modes lieta!», «Mums ir citas svarīgākas lietas, ko darīt!».
“Cīņa ar korupciju ir tikai modes lieta!”, “Mums ir citas svarīgākas lietas, ko darīt!”. Šādi un tamlīdzīgi spriedelējumi par to, ar kuriem noziegumiem vajag cīnīties vairāk, ar kuriem mazāk, laiku pa laikam uzvirmo preses slejās un liecina, ka korupcijas negatīvās sekas ne vienmēr tiek saskatītas un adekvāti novērtētas. Nesen medijus saviļņoja diskusija, kurā tika salīdzināts KNAB un policijas darbs, kā arī koruptīvie noziedzīgie nodarījumi pretstatīti citiem noziegumu veidiem.
Ja iedzīvotājiem tiktu uzdots retorisks jautājums, kurš pārkāpums ir kaitīgāks – pret jūsu tuvinieku vērsta vardarbība vai kādas amatpersonas piekukuļošana –, šķiet, lielākā daļa nešaubīgi vēlētos vērsties pret varmāku. Bet, ja valsts amatpersona, kas izmeklē šo laupīšanu vai miesas bojājumu nodarīšanu, no aizdomās turamā pieņem kukuli un nodrošina viņa izkļūšanu brīvībā, vairs nebūtu tik viegli novilkt robežu starp to, kas ir nozīmīgs un kas vēl nozīmīgāks.
Korupcijas dēļ amatpersona necīnās par likumības ievērošanu, bet gan gādā tikai par savu labumu. Viens korumpēts policists, prokurors vai tiesnesis var palaist brīvībā desmit, divdesmit noziedznieku, kas nesēž aiz restēm, bet apdraud visus sabiedrības locekļus, vai ierobežot nevainīgas personas tiesības un pat brīvību. Korupcijas dēļ organizētā noziedzība var nesodīti vērst plašumā narkotiku biznesu, savos tīklos ievelkot arvien vairāk bērnu un jauniešu. Pat piederība neatkarīgai valstij – pilsonība – var tikt pārdota par naudu Latvijai svešām, arī nelojālām, personām.
Korupcijai pievērstā uzmanība nav pārspīlēta, tā ir atbilstoša reālajai situācijai. Kaut gan socioloģiskās aptaujas rāda, ka iedzīvotāju personīgā kukuļošanas pieredze ikdienas saskarsmē ar valsts un pašvaldību institūcijām mazinās, KNAB secinājumi liecina, ka Latvijā korupcijas izpausmes arvien vairāk līdzinās attīstītākajās valstīs novērotajām tendencēm (kukuļi tiek pieņemti ar labi zināmu starpnieku līdzdalību, tiek izstrādātas specifiskas kukuļošanas un publisko resursu piesavināšanās shēmas).
Vēlos uzsvērt, ka ne vien materiālā nodrošinājuma uzlabošana, bet arī adekvāta korupcijas risku apzināšanās un atbilstošu pretkorupcijas pasākumu īstenošana ir garants tam, ka tiesībsargājošās iestādes strādā profesionāli un efektīvi ikviena iedzīvotāja un visas sabiedrības interesēs. Ja rūpējas tikai par finanšu līdzekļu piešķiršanu un materiāli tehniskās bāzes uzlabošanu, tas var līdzināties ūdens liešanai caurā mucā – korupcijas sūce resursus nosmels privātām vajadzībām.
Vairāki koruptīvie nodarījumi saskaņā ar Krimināllikumu ir smagi un pat sevišķi smagi noziegumi. To konstatēšana un atklāšana ir īpaši sarežģīta, ievērojot negodīgo amatpersonu iespējas pretdarboties tiesībsargājošo iestāžu darbībai, jo īpaši, kad attiecīgu nodarījumu veikusi persona ar speciālām zināšanām noziegumu atklāšanā. Daudzās valstīs šādu noziedzīgu nodarījumu atklāšanai un izmeklēšanai tiek veidotas specializētas pretkorupcijas iestādes, kuru veiksmīga darbība mazina nesodāmības sajūtu negodprātīgu amatpersonu vidū, veicina iedzīvotāju uzticēšanos godīgām amatpersonām, tajā skaitā garantē sabiedrībai ticību citu tiesībsargājošo institūciju darbības likumībai.
Varbūt kādam ir izdevīgi mēģinājumi pretstatīt KNAB citām tiesībsargājošajām iestādēm? KNAB cieši sadarbojas ar vairākām no tām, skaidri apzinoties, ka noziedzības apkarošana ir kopīgs uzdevums, kura risināšanā uzvarētāju nav, bet zaudētājs var būt visa sabiedrība.
Nevaru noliegt – pretkorupcijas iestādes izveide un uzturēšana nav lēta, bet korupcijas radītais kaitējums un pat matemātiski aprēķināmie zaudējumi ir daudzreiz lielāki par šādas institūcijas uzturēšanu. Korupcija ir kompleksa un sazarota parādība, tās novēršanai un apkarošanai nepieciešams labi pārzināt ļoti specifiskus lēmumu pieņemšanas procesus un izprast dažādus valsts pārvaldes aspektus. Naivi iedomāties, ka koruptīvie darījumi tiek veikti tā, ka tos var atklāt, tikai sēžot birojā pie galda un šķirstot finanšu dokumentus. Tādēļ ANO pretkorupcijas konvencija, ko ratificējusi arī Latvija, paredz, ka “katrai dalībvalstij pretkorupcijas (..) organizācijām jānodrošina nepieciešamā neatkarība, lai minētā organizācija spētu pildīt savus pienākumus efektīvi un brīvi no nepienācīgas ietekmēšanas. Tās būtu jānodrošina ar nepieciešamajiem materiālajiem resursiem un speciāli izglītotu personālu, kā arī ar apmācībām, kas šādiem darbiniekiem nepieciešama to amata pienākumu izpildei”.
Noslēgumā vēlos uzsvērt, ka korupcija ietver tādus noziegumu veidus, kas var padarīt par neiespējamu jebkuru citu noziegumu atklāšanu un novēršanu, apdraudot gan valsts, gan tās iedzīvotāju drošību, jo tieši koruptīvās attiecības ļauj noziedzniekiem izvairīties no atbildības, bet amatpersonām netraucēti gūt labumu no sava amata stāvokļa, tādējādi graujot sabiedrības ticību tiesiskas valsts pamatprincipiem.
Saīsināti no www.politika.lv
