Administratīvi teritoriālā reforma turpinās jau otro desmitgadi. Ilgi mocīta, laikam tuvojas savai daļējai noslēguma fāzei – pirmā līmeņa (novadu) pašvaldību izveidei. Vēl gan nav skaidrs, kas notiks ar tām, kas spītīgi spirinās pretī iekļaušanai kādā novadā. Tomēr, lai vai kā, «pa lielam» novadiem jābūt līdz nākamā gada vasarai, lai varētu ievēlēt deputātus. Taču mēs nebūtu mēs, ja pat tik grandiozā pasākumā – valsts teritorijas administratīvajā reformā – neienestu savu «rozīnīti». Proti, māju esam sākuši būvēt bez definēta plāna. Tagad, kad ir skaidrs, ka top jau sienas – novadi –, ņemamies projektēt pamatus – reģionus (vai apriņķus, sauciet, kā pašiem labpatīk). Nacionālā attīstības plāna 2007. – 2013. gadam ekspertu forumā secināts: «Lai izveidotu apriņķus, nepieciešams vienoties ne tikai par funkcijām, kādas tie nākotnē varētu pārņemt, bet arī par apriņķu lēmējvaras veidošanas mehānismu un finansēšanas kārtību.» Kā nu būs? Otrā līmeņa pašvaldības – reģioni vai apriņķi? Cienītie eksperti, vai tiešām nav skaidrs, ka politikāņi patlaban tikuši galā tikai ar primā-ro – pievilkuši savai vajadzībai novadu un lielo pilsētu izveidošanu un to vietvaru deputātu vēlēšanas. Tad, kad pēc nākamajā gadā paredzētajām novadu vēlēšanām būs skaidrs, kādā nokrāsā ietonēsies Latvija, tiks arī lemts, ko darīt ar reģioniem. Protams, ja lemjot visiem uz galvas nesagāzīsies pusstutētās sienas. Līdzīgi varētu ironizēt vēl un vēl, ja vien šīs vāji slēptās partiju jeb interešu grupu spēles nedzītu valsti strupceļā.
