Jelgava ir mana pilsēta no 1969. gada, kad nācu pasaulē. Mīlu to kā bērnu, bez nosacījumiem, un tādēļ man rūp daudzas lietas, kas nerit, kā iedomāts! Piederu pie cilvēkiem, kuri uzskata, ka «viens likums un viena taisnība visiem» ir pamatsauklis. To ņemot vērā, arī veidojas manas personiskās vērtības, tikumi un priekšstati, kādi kanoni nosaka manu dzīvi Jelgavā. Re – soli pa solim saskaros ar «šmucēm», kuras aizēno skaisto un labo, kas te ir gadu gadiem.Vietā būtu atkāpe – kā salīdzinoša novelīte. Piemēram, man tiek izgatavota jauna virtuves iekārta, visi skapīši balti un spoži… Nu tik cept, vārīt, uzņemt viesus un omulīgi vadīt dienas un vakarus! Bet neraža – aizmirsās, lai tāds baltums būtu ilgstošs, tas jāspodrina un jātīra… Un, lūk, nepaiet mazs brītiņš, ka viss ar gāzes putekļu nosēdumiem jau aizaudzis, nomelnējis… un prieks vējā. Tāpat ar manu pilsētu – visas labās ieceres jāspodrina, un kādam, protams, par to jāatbild. Arī nosacījums – ja paveic darbu un par to saņem atalgojumu, pēc tam ir garantijas laiks, kurā nebūšanas jāsalabo, bet atkal nekā!Kur sētnieciņi un šķūres?Ļoti mīlu ziemu, jo esmu šajā gadalaikā dzimusi un bērnības prieki saistās tieši ar Stacijas parku. Taču nu man citas rūpes – jāved mazulis uz bērnudārzu un jāpavada uz skolu, jāizbrien cauri (dzīvoju pilsētas centrā, Pulkveža O.Kalpaka ielā) mājas pagalmam un tad jādodas pa Pulkveža O.Kalpaka ielu līdz Jelgavas 4. pamatskolai. Šogad ziema bija atbilstoši savam nosaukumam – īsta. Un tā mēs vienā no pēdējiem puteņiem (marta sākumā) brienam pa iepriekš minēto ielu un nevaram saskatīt ne «šķūri», ne sētnieciņu. Tajā pašā dienā ap pulksten 12, esot pie pilsētas domes, saprotu, ka laikam visi sētnieciņi un «šķūres» bija sasauktas uz ārkārtas domes «apšķūrēšanu»… Jo tur viss bija tā «izlaizīts», ka neko iebilst, un tajā brīdī atcerējos par mazuļiem, kas līdz ceļiem slapjās bikšelēs sēd skolas solos un mācās patriotismu un dzimtenes mīlestību no biezām, smagām grāmatām. Par saviem vecākiem, kuriem nāksies pārvietoties pa šīm kupenu kupenām, par nabaga ļaudīm, kas sēd pilsētas slimnīcas uzņemšanas nodaļā un gaida savu rindu uz rentgena kabinetu, jo ir krituši… Un ticiet man, šoziem tādu nebija mazums…Uz ielām «pastalas» plēšuAk, manas mīļās Jelgavas ielas, nu neviens augstākā labuma caurumotais siers nestāv tām klāt (domāju – bedru ziņā)! Man nav automobiļa, un tam kaut ko salauzt nevaru, bet žēl kolēģu, kuri to dara «teicami». Es tik tās «pastalas» plēšu. Izejot cauri savas mājas pagalmam, vien ir sajūta – it kā būtu divus kilometrus pa dubļainu kartupeļu lauku bridusi, bet sausā – Sahāras tuksnesi pārskrējusi! Nemaz nerunāju par centrālajām ielām, tās paši redzat un izjūtat uz savām «pastalām». Neko nesaprotu – it kā tās bedres aizber, vēl pirms divām dienām Pētera ielas vidusdaļā kaut ko vīreļi bārstīja un blietēja, bet ārā lija, un tas viss izskatījās pēc spēlēšanās smilšu kastē, nevis tūkstošu latu vērta darba veikšanas. Protams, tas ir citas kontroles ziņā, bet gribas pajautāt, vai tiešām aizlāpītajām bedrēm, no jauna veidotajiem ceļu segumiem un bruģētajām ietvēm ir kāda garantija, kas liek izpildītājam savas kļūmes arī labot. Lielākā daļa bruģēto gājēju celiņu jau uzlikšanas sezonā vietām iegruva, bedrītes veidojās, ūdens krājās, peļķes radās…Trūkst īsta saimniekaAk, mīļā Jelgava, tumšajos vakaros un naktīs skaisti izgaismota, bet tas bieži vien baudāms arī saulainā pusdienlaikā. Piemēram, tā bija 28. martā, tieši dienu pēc Zemes stundas, kad mana ģimene solidarizējoties izslēdza visus iespējamos gaismas ķermeņus dzīvoklī.Es tiešām mīlu Jelgavu. Te vēlos arī palikt, nekur nemukt, bet sakiet, lūdzu, vai tiešām tas ir saimnieks, kas sāk kopšanas darbus no sava sliekšņa, lai gan ir atbildīgs par lielas pilsētas tīrību, sakoptību un labklājību! Kad pēdējo reizi tās saimnieki kājiņām staigājuši pa reālo Jelgavu, kas nav tikai Lielā iela?! Kad Jelgavas pašreizējie saimnieki apskatījuši sētnieku veikumu, privatizēto objektu tīrību un izmantošanu atbilstoši privatizācijas nosacījumiem!? Tā var rakstīt ļoti daudz, bet gribu tikai vērst pilsētas saimnieku uzmanību uz to, ka sakopta «mājas priekša» nebūt neliecina par labklājību tajā, tieši pagalms ir saimnieka vizītkarte, un Jelgavas saimniekiem tā nav visai glaimojoša.
