Nesen vairāku firmu vadītāji žēlojās, ka tiem pietrūkst darbinieku. Valstī, kur kopējais bezdarba līmenis ir visai augsts, tas skan nedaudz paradoksāli.
Nesen vairāku firmu vadītāji žēlojās, ka tiem pietrūkst darbinieku. Valstī, kur kopējais bezdarba līmenis ir visai augsts, tas skan nedaudz paradoksāli. Paziņojumam par stāvokli sekoja atziņa – vienīgais veids, kā problēmu atrisināt, būtu ievest viesstrādniekus. Iespējams, tā bija sabiedrības viedokļa zondēšana, lai redzētu reakciju. Tās praktiski nebija, jo pēc dažām publikācijām diskusijas neraisījās, arodbiedrības klusēja, politiķi un partijas arī. Tas ir dīvaini, jo priekšvēlēšanu laikā šādu “kārti” varētu veiksmīgi izspēlēt ne viena vien partija. Paziņojumu var uztvert arī nedaudz citādi – sak, mūsu pašu ļautiņi ir slinki, labāk “sēž” bezdarbniekos nekā strādā un godīgi pelna naudiņu sev un maksā nodokļus valstij. Un mums, godīgajiem uzņēmējiem, vienkārši nav citas izejas…
Sliņķi bijuši vienmēr un visur. Pašlaik laukos, kur bezdarba līmenis ir vislielākais, labs darba darītājs reizēm tiešām vai ar uguni jāmeklē. No otras puses, tie 30 tūkstoši, kas strādā Īrijā vai kur citur pasaulē, liecina, ka mūsējie gluži visi sliņķi nav gan. Turklāt daudzi tur jau iekrājuši pamatkapitālu un domā par savu mazo biznesu. Ko mūsu laukos piedāvā par paveiktu darbu? Var gadīties, ka par garu darba dienu gaterī strādniekam samaksā latu. Par strādāšanu mežā var saņemt vairāk, bet tur, kad jāizmaksā atalgojums, nereti darba devējs pazūd ar visu preci nezināmā virzienā, tā arī nesamaksājis. Vēl ir iespējams meklēt darbu kādā zemnieku saimniecībā, bet arī tur vairāk par latu dienā nopelnīt ir diezgan grūti. Vai jābrīnās, ka uzņēmīgākie un spējīgākie meklē ceļu uz Īriju?
Var iebilst, ka ir mazpilsētas un mazās reģionu “galvaspilsētas”. Iedomāsimies vienu tādu tipisku mūsu mazpilsētiņu. Kaut kāda stabila alga ir pašvaldībā strādājošiem, skolotājiem, mediķiem, pastniekiem. Vēl ir kāds veikaliņš, benzīntanks un vēl kāds sīkums. Ražošanas nekādas, paliels bezdarbs. Tad kā Laimes lācis ierodas ārzemju investors, kas atjauno vai pārpērk kādu nīkuļojošu ražotnīti. Protams, visi ir laimīgi – gan pašvaldība, gan cilvēki. Investoru interesē tikai tas, kā palielināt savu peļņu. Darbinieki strādā trijās maiņās, pusdienlaiks – 15 minūšu. Tie, kas cerēja, ka no Eiropas nākušais investors maksās eiropeiskas algas, smagi vīlās. Tā pati minimālā alga plus vēl pāris latu pa virsu vien bija. Tā nu šajā mazpilsētiņā neviens vairs īpaši nekāro strādāt eiropeiskā investora “plantācijās”.
Interesantu taktiku piekopj vairākas ārvalstu tirdzniecības firmas, kas šeit veido veikalu ķēdes. Cilvēks tiek pieņemts darbā uz pārbaudes laiku. Šos trīs mēnešus viņam maksā niecīgu mācekļa aldziņu, bet cilvēks cenšas visiem spēkiem, jo cer, ka viņu pieņems pastāvīgā darbā. Beidzoties pārbaudes laikam, paziņo, ka strādājošais diemžēl neatbilst prasībām vai nespēj tikt galā ar pienākumiem. Savukārt uzņēmums pieņem darbā nākamo mācekli, kurš atkal uzcītīgi strādā par smieklīgu atalgojumu.
Mums teic, ka viss maksā tik, cik tas maksā. Degviela, siltums, gāze, pārtika un viss pārējais. Tikai Rīgā dzīvojošs vācietis TV brīnās – kā var būt, ka viss šeit maksā tāpat kā Eiropā un pat krietni dārgāk, bet algas ir kā kaut kādā tālā un bezcerīgi atpalikušā Āfrikas valstiņā?
Saīsināti no www.delfi.lv