Ja visus pārliecinātu par to, ka tuvākajā laikā bankrotēs kāda banka, tad tā arī bankrotēs.
Ja visus pārliecinātu par to, ka tuvākajā laikā bankrotēs kāda banka, tad tā arī bankrotēs. Neatkarīgi no tā, cik patiesa bija informācija par bankas grūtībām. Ja visus cilvēkus pārliecinātu, ka tuvākajā laikā ekonomikā gaidāma krīze, tad ekonomikas lejupslīde būs neizbēgama – šie ir daži secinājumi no teorijas, par kuru 1995. gadā ekonomists Roberts Lukass saņēmis Nobela prēmiju. Šai teorijai par cilvēka šķietami neracionālu uzvedību dots nosaukums Racionālo gaidu teorija.
Lai cik dīvaini dažiem šķistu, bet no tā, ko sabiedrība sagaida nākotnē, zināmā mērā arī atkarīga sabiedrības nākotne. Viens no piemēriem mūsu valstī ir sabiedrībā dominējošā pārliecība par to, ka dzīves līmenis valstī augs un izlīdzināsies ar ES līmeni. Tas ir labi, jo veido pozitīvu noskaņojumu sabiedrībā, ka nākotnē algas palielināsies, savukārt tas stimulē ekonomikas attīstību.
Viens no negatīviem minētās teorijas piemēriem mūsu valstī ir tāds: sabiedrībā sāk rasties pārliecība, ka augstā inflācija valstī ir normālā parādība. Rezultātā notiek “skriešana uz augšu”, kad preču pārdevēji tikai meklē ieganstu, lai paaugstinātu cenas, lēmumus skaidrojot ar ekonomiski nepamatoto “esam spiesti – viss taču kļūst dārgāks”. Veidojas augšupēja spirāle – kad katrs paceļ, jo visi paceļ. Pamatojoties uz statistiku, rodas priekšstats, ka pavisam nesen apgriezienu ap šo spirāli izdarījis maizes kukulītis – maksa par maizi pēdējos mēnešos augusi diezgan strauji.
Ja pašķirstītu notikumus nedaudz atpakaļ, varētu atcerēties, ka pēdēja gada laikā maizes ražotāji runāja, ka trūkst graudu un viņi vēlētos palielināt cenas. Maizes cenas par šo laiku ir augušas, palielinot arī inflāciju valstī. Bet pirms dažiem mēnešiem bija nopietnas runas par to, ka slikto laikapstākļu dēļ arī šogad labību raža būs zema. Loģiski, ka graudu trūkums nozīmē augstākas miltu cenas, kas noved pie tā, ka arī veikalu plauktos maize varētu kļūt dārgāka. Baumas par sliktu šāgada ražu atspoguļojušās uz maizes cenām – ātri, bez īpašām laika nobīdēm un, piemēram, kviešu maize tikai pēdējo divu mēnešu laikā kļuva dārgāka par gandrīz sešiem procentiem. Kāds, protams, varētu teikt, ka savu ietekmi atstāja algu un degvielas cenas kāpums. Nedz Igaunijā, nedz Lietuvā nekas līdzīgs nenotika, kaut gan arī tur bija vērojama gan degvielas cenas, gan darbaspēka izmaksu palielināšanās. Līdz ar to šiem faktoriem maizes cenu kāpumā īpaši lielai nozīme laikam varēja arī nebūt.
Interesanti ir tas, ka pavisam nesen atklājies, ka graudu valstī tomēr pietiek, pat varētu būt par daudz, jo Zemkopības ministrija saņēma Eiropas Komisijas atļauju pārdod intervences krājumus iekšējā tirgū. Būtu ļoti interesanti pavērot, vai tagad arī maizes cenas kritīsies vismaz par tiem pašiem sešiem procentiem vai tomēr mēs turpināsim skriet tikai uz augšu, to pamatojot ar “viss taču kļūst dārgāks”…
Viens no standarta argumentiem cenas paaugstināšanai ir tāds, ka Latvijā maksa par maizi joprojām ir apmēram divreiz zemāka nekā citur ES, līdz ar to cenai ir jāizlīdzinās. Ar pašreizējiem tempiem cenas maizei varētu izlīdzināties 5 – 7 gados. Interesanti, vai arī darbinieku algas šajā laikā palielināsies vismaz piecas reizes un sasniegs ES līmenī?
Ekonomikas vidi, kurā vērojami tādi inflācijas tempi un sabiedrības uzskati par cenu kāpumu, grūti nosaukt par prognozējamu un ilgtermiņā ekonomikas attīstību veicinošu. Ja uzņēmumi var atļauties tik strauji celt cenas uz iekšējā pieprasījuma rēķina, varbūt tomēr kaut kas ir nepareizi?
Saīsināti no www.delfi.lv
