Dzīve arvien biežāk prasa jaunas zināšanas un prasmes, un tas skar gan jauniešus, gan pusmūža ļaudis, tāpēc jāmācās kā vieniem, tā otriem.
Dzīve arvien biežāk prasa jaunas zināšanas un prasmes, un tas skar gan jauniešus, gan pusmūža ļaudis, tāpēc jāmācās kā vieniem, tā otriem. Pagājušajā nedēļā atklātais Lauksaimniecības universitātes Mūžizglītības centrs piedāvā 77 tālākizglītības kursu programmas. Zināmā mērā tā ir mazliet aizmirsta lieta – ar speciālistu kvalifikācijas celšanu savulaik nodarbojās arī Lauksaimniecības akadēmija. Tagad vecais atgriežas ar jaunu vērienu.
Kursu programmas aptver vienpadsmit LLU specializācijai atbilstošas jomas, sākot ar vācu valodas apguvi iesācējiem un beidzot ar pirmo veterinārmedicīnisko palīdzību suņiem un kaķiem. Kursu apjoms – no 6 līdz 160 mācību stundām. No šā mācību gada LLU praktizē arī klausītāja statusu. Proti, jebkurš var noklausīties un nokārtot eksāmenu vienā paša izvēlētajā priekšmetā. “Galvenais ir cilvēka vēlme neapstāties profesionālajā karjeras izaugsmē,” saka LLU mācību prorektors Arnis Mugurēvičs. Lielākā daļa tālākizglītības kursu programmu pagaidām ir vienīgi “uz papīra”. Proti, vēl nav pieteikušies gana daudz interesentu, lai varētu izveidot kursantu grupu.
Sākumā bija trīs klikšķi
Kā atzīst Mūžizglītības centra vadītāja Sandra Hofmane, daudz jāstrādā reklāmas jomā. Tomēr kaut kas jau ir izdarīts. Proti, LLU mājas lapā www.llu.lv izveidota īpaša sadaļa “Mūžizglītība”, kur apskatāmi visi kursu nosaukumi. Ja potenciālais to apmeklētājs ir ko interesantu nolūkojis, atliek aizpildīt un elektroniski nosūtīt iesniegumu vai doties uz Jelgavas pils nesen atjaunoto ziemeļu kolonādi, kur atrodas Mūžizglītības centrs. Tur var iepazīties ar visu 77 kursu satura aprakstiem, mācību ilgumu un maksu, kas svārstās no pāris desmitiem līdz pat sešiem simtiem latu. Protams, ja savu darbinieku kvalifikācijas celšanas nozīmi labi izprot darba devēji, var iznākt, ka darba ņēmējam par kursiem nav jāmaksā no sava maka. Piemēram, sociālo zinātņu un vēstures skolotājiem, kas šajās rudens brīvdienās Sociālo zinātņu fakultātes pasniedzēju vadībā kursos iedziļinājās tolerances jautājumos, šo kvalifikācijas celšanu finansē valsts.
Kā “Ziņām” pastāstīja Mūžizglītības centra tālākizglītības konsultante Antra Bērziņa, jau septiņus gadus praktiskā mūžizglītošana noritēja Lauksaimniecības fakultātē, kur bija iespējams pieteikties dārza dizaina jeb apstādījumu projektēšanas un ierīkošanas kursiem. Tagad, kad izveidots Mūžizglītības centrs, darbs turpinās. Patlaban pieteicies ap sešdesmit interesentu. Mācībās iesaistījušies ne vien “cilvēki no malas”, bet arī klātienes un neklātienes studenti, kuri dārza dizainu apgūst kā izvēles priekšmetu.
Trīs kursantu grupas ir nokomplektējušās arī vienā līdz šim nebijušā tālākizglītības estudiju programmā – dārzu un ainavu arhitektūra. A.Bērziņa domā, ka tas lielā mērā ir tāpēc, ka populārajā Lauku inženieru fakultātes studiju programmā “Ainavu arhitektūra un plānošana” nav neklātienes. Mācību maksa par pusotra gadu studijām ir visaugstākā – sešsimt latu.
Mūžizglītībā parādās konkurence
Tālākizglītību, jaunu profesiju apguvi vairākus gadus sekmīgi piedāvā Jelgavas Reģionālais pieaugušo izglītības centrs. Ar ko atšķirsies LLU Mūžizglītības centrs? Atbildot uz šo jautājumu, augstskolas mācību prorektors Arnis Mugurēvičs saka: “Mūsu piedāvājums vairākās jomās ir plašāks. Turklāt, pamatojoties uz ārzemju pieredzi, domāts, ka kursantu sertifikāti tiks uzkrāti datu bāzē un pie zināma to daudzuma pat iespējams, ka šāda izglītība būtu pielīdzināma formālajai augstākajai. Plānojam mūžizglītību savienot ar karjeras izvēli. Gribētos, lai cilvēks, ja vien tas nav mācījies savam priekam un vajadzībām, beidzot kursus, būtu kontaktā ar potenciālajiem darba devējiem.
“Ziņas” ielūkojās auditorijā, kur mācījās dārzu un ainavu arhitektūras kursanti, un ievēroja, ka pārsvarā ir dāmas vecumā līdz trīsdesmit gadiem. Vīri tikai divi. Izrādījās, ka viens no viņiem – Raivis Graubergs – uz nodarbībām Jelgavā reizi mēnesī lido no Īrijas, kur viņš strādā par dārzu ierīkotāju. Pārējie kursanti ir no Latvijas malu malām, lielāks skaits no Rīgas. Šajā grupā nebija neviena Jelgavas un rajona iedzīvotāja. Otrā grupā esot, taču tikai daži. Vai zemgaliešiem tīk maķenīt nogaidīt? Vēl pāragri spriest. Studentu ziņā gan vietējo īpatsvars ir diezgan ievērojams. Protams, no Rīgas vai Daugavpils uz Jelgavu diez vai kāds brauks apgūt pirmo veterināro palīdzību sunim vai kaķim. Iespējams, pasniedzējiem vajadzēs doties tuvāk kursantu dzīvesvietai, kā to dara dārzu un ainavu arhitekti, – vienai no trim grupām nodarbības notiek Valkā.
***
Dārzu un ainavu arhitektūras kursu dalībnieki par mācībām:
Loerds Krasņickis:
Man ir agronoma – dārznieka izglītība, taču praksē projektēju un iekārtoju dārzus Ventspilī. Apmeklēju kursus, lai sevi pilnveidotu, apgūtu ko jaunu. Tur māca darboties ar datorprogrammām, un tas ir vajadzīgs.
Asnate Bočkis, tēlniece:
Ainavu arhitektūra ir saistīta ar manu pamatnodarbošanos. Es interesējos ne tikai par to, kā objektu piemērot videi, bet arī, kā varētu organizēt vidi. Šī ir pirmā nodarbība, un pagaidām vēl tikai brīnos. Man grūti iedomāties, ka šo priekšmetu varēs apgūt, vienu divas reizes mēnesī tiekoties ar pasniedzējiem.
Anda Pudāne:
Ar mākslu un arhitektūru līdz šim nav nācies saskarties, jo Rīgā strādāju par grāmatvedi. Gribas mainīt profesiju. Pagaidām esmu apmierināta, taču pašlaik liekas, ka neko nesaprotu.
