«Palīdzības misijā jau 60. reizi» (11. maijs). mamma: Stāsts par kādas Valbo draudzes locekles palīdzību.
“Palīdzības misijā jau 60. reizi” (11. maijs)
mamma: Stāsts par kādas Valbo draudzes locekles palīdzību. Viena labdare sagādāja tik “patīkamu” ģimenes dienas pārsteigumu: pie vārtiem mūs sagaidīja kāda kundze, kurai latviešu draudzes pārstāve kaut ko zviedriski jautāja. Mēs kā lopiņi uz kaušanu tikām labi apskatīti. Tad skanēja atbilde, ka “viņi labprāt gribētu palīdzēt, sadarboties ar jums, bet baidās, ka jums ir par daudz bērnu”. Kā vien varēju, saņēmos, pasmaidīju, bet šie vārdi manī atbalsojas ikreiz, kad nāk ģimenes diena un atceros šo apsveikumu. Ne jau mantisku palīdzību gaida latviešu ģimenes, bet sapratni un morālu atbalstu. Tas ir daudz vērtīgāks. Kam vajadzīgas tādas ārišķības?
Marta: Normāls cilvēks priecājas, ka ir lielas ģimenes. Ja grib palīdzēt, tad jau atradīs – kā. Lielā ģimenē arī šokolādīti sadalīs draudzīgi. Sadarbība iespējama tikai, ja ir kopīga valoda, kurā var kaut cik sarunāties, bet, ja tas zviedrs vai soms nevienu citu valodu ne bū, ne bē, nekas nesanāk. Ne jau paciņas tik svarīgas, bet cilvēcīga parunāšanās.
Inga: Latviešu tauta taču nedzīvo alās? Kāpēc jāsataisa tik daudz bērnu, ka līdz vēlam rudenim basām kājiņām skrien un nevar kārtīgi pabarot? Palīdzība laba lieta, bet ir ne mazums cilvēku, kas to vien gaida un bērnu naudu nodzer!
“Manas pēdējās septiņas kara dienas” (11. maijs)
lauķis: Kaut kā patiesi skan. Citi veterāni kādreiz runā tā, ka liekas – Švarcnegera “Commando” saskatījušies.
Studente: Raksts ir patiesi labs! Radās sapratne par to, ko nācies pārdzīvot leģionāriem. Skaidrs, ka viņu prātos ir pavisam citas domas un dvēseles pilnas pārdzīvojumu. Kaut jaunieši spētu domās iejusties šo cilvēku vietā. Varbūt pārvērtētu savu dzīvi un laiku pavadītu lietderīgāk.
“Vienā dienā divi bojāgājušie” (12. maijs)
Kā arī: Velosipēdistiem jāaizliedz krustojumos veikt kreiso pagriezienu, kā arī braukt pa gājēju pārejām. Tad mazāk būs ceļu satiksmes negadījumu.
