Tāds nosaukums ir 1993. gadā izdotajai 768 lappušu biezajai grāmatai par Ojāru Vācieti, kurā iekļauts arī jelgavnieka Eduarda Aivara dzejolis, veltīts Ojāram. Rīt būs dzejnieka O.Vācieša 75. dzimšanas diena. Piedāvājam lasītājiem Eduarda Aivara pārdomas.«Atceros viņa apglabāšanas dienu. Dzejnieks pārdzīvoja savu piecdesmit gadu jubileju tikai par pāris nedēļām. Bija decembra sākums, ļoti auksts. Ap toreiz P.Stučkas vārdā saukto Latvijas Valsts universitāti, lai atvadītos no dzejnieka, stāvēja pamatīga cilvēku rinda. Kāds mans paziņa, sešu bērnu tēvs, tur sagaidīja arī meningītu, to uzzināju vēlāk. Tolaik reti kuru literātu pazinu personīgi, bet dīvaini šķiet tas, ka es todien laikam nesasveicinājos ne ar vienu cilvēku, droši vien neskatījos sejās. Aukstumā vientulīgi pēc tam ar vilcienu braucu uz Carnikavas kapiem, kur Ojāru guldīja zemes klēpī, sanāca tāds kā mazs svētceļojums. Atminos vien, kā no kapa gāja prom Arvīds Grigulis – pašķīrās ļaudis, un viņš, miesās varens, iznāca no tādām kā Vācieša spīlēm. Mētelis vaļā, kailu galvu, laikam tikko smilšu saujas uzmetis – es stāvēju nostāk.Iepriekš minētajā izdevumā iekļauto dzejoli uzskatu par savu pirmo publicēto dzejoli – 1985. gada 20. decembrī laikrakstā «Literatūra un Māksla» –, lai gan bija publicēta vesela manu dzejoļu kopa; laikam man tā labpatīk uzskatīt. Kāpēc toreiz veltīju dzejoli tieši Vācietim, nevis savam jaunības dzejniekam Mārim Čaklajam, kura teksti, vairāk gan pateicoties Imanta Kalniņa komponēšanai nekā grāmatu lasīšanai, sildīja manu sirdi; nevis Imantam Ziedonim, kura krājums «Es ieeju sevī» bija mana pirmā apzināti izlasītā dzejoļu grāmata? Laikam jau, pirmkārt, tāpēc, ka Vācieša vairs nebija fiziski. Otrkārt, tādēļ, ka man jau bija izveidojies priekšstats par nervu kamolu Ojāra galvā, viņa kustību motorikā, viņa dzejā, par viņa stila kvalitātēm. Mana dzejoļa epigrāfs ir «Paciešam, ka nav Ojāra Vācieša…» – ar domu, ka kaut kā jau paciešam, bet pietrūkst. Ojāra Vācieša krājums «Melnās ogas»(1971) bija pirmais, kuru lasīju 1974. gadā, būdams Filoloģijas fakultātes pirmā kursa students. Bet pa īstam mani uzrunāja grāmata «Visāda garuma stundas» (1974). Katram Vācieša cienītājam ir drusku savs Vācietis, kuru aizstāvot var arī sirdīties uz citiem vai, gluži otrādi, dabūt nosodījumu. Tā izgāja kādreizējam jelgavniekam Ilmāram Šlāpinam, filosofam un dzejniekam, kad viņš sāka aiztikt jautājumu par Ojāra Vācieša partijas piederību. Arī viņam Vācietis ir drīzāk tuvs nekā tāls, bet daudzi uz viņu bija pamatīgi noskaitušies, jo viņš centās nedaudz revidēt mītu. Jāteic, ka arī manā vērtību skalā Vācietis drīkstēja būt partijas biedrs – tāpat kā Viktors Avotiņš un vēl kāds desmits citu. Pat vairāk komunists nekā partijas biedrs viņš drīkstēja būt manās acīs. Kā smejos, viņam slava, bet man tiesības uz viedokli. Arī Gundegai Repšei ir savas attiecības ar Ojāru Vācieti, kuras viņa kārtoja savā epistolārajā romānā «Brālis». Gundega, Ojārs un es – mēs visi trīs esam dzimuši trīspadsmitajā datumā, tikai dažādos mēnešos. Un dažādos gados. Tie dažādie gadi – tie daudz ko izskaidro.»
