Albērs Kamī (1913 – 1960). Franču rakstnieks, dzimis kādreizējā Francijas kolonijā Alžīrā. Kamī filozofijas studijas Alžīras universitātē pārtrauca tuberkuloze, kas, iespējams, viņu pārvērta par rakstnieku.
Albērs Kamī (1913 – 1960)
Franču rakstnieks, dzimis kādreizējā Francijas kolonijā Alžīrā. Kamī filozofijas studijas Alžīras universitātē pārtrauca tuberkuloze, kas, iespējams, viņu pārvērta par rakstnieku. Kamī strādājis par pārdevēju, aktieri, skolotāju, bet, nonākot Parīzē, pievērsies žurnālistikai. Otrā pasaules kara laikā viņš iesaistījās franču Pretošanās kustībā, kopā ar Žanu Polu Sartru izdodot kreisi orientētu laikrakstu. Rakstnieka slavu nostiprināja romāns «Svešinieks» un eseju krājums «Mīts par Sīzifu» (abi 1942). Pēdējā no šiem darbiem, kas joprojām tiek uzskatīts par vienu no nozīmīgākajiem, arī visvairāk lasītajiem opusiem 20. gadsimta teorētiskās domas vēsturē, Kamī iztirzā cilvēka eksistences nosacījumus. Rakstnieks secina, ka cilvēka nolemtība ir dzīvot dzīvi, kas pēc būtībā ir absurda (autors atzīst, ka absurdu palīdzējusi iepazīt jaunībā diagnosticētā tuberkoloze un nabadzība). Izeja, viņaprāt, rodama, nevis cilvēkam samierinoties ar savu niecību vai pašnāvībā, bet gan radošā darbībā, kas dziļākā nozīmē jāsaprot kā dumpis. Tomēr pasaules atzinību Kamī ieguvis ar romānu «Mēris» (1947). Pēckara laikā Kamī kļuva par vienu no centrālajām Parīzes intelektuālās dzīves figūrām. Plašu rezonansi guva Kamī diskusija ar Sartru par komunisma idejām, kā arī cilvēka brīvības, izvēles un atbildības nosacījumiem, kas atspoguļojās romānā «Dumpinieks» (1951). Dzīves nogalē Kamī pārvērtēja kristietības postulātus (romāns «Kritiens», 1956). Trīs gadus pēc Nobela prēmijas saņemšanas (1957) rakstnieks gāja bojā autoavārijā.
