Kā paaugstināt skolotāja prestižu? Ledus nav plāns, bet slidens.
Kā paaugstināt skolotāja prestižu? Ledus nav plāns, bet slidens. Tādas asociācijas radās, piedaloties pasākumā, kur tikās rajona pedagogi, atsevišķi vietvalži, bērnu tiesību speciālisti, valsts pirmās, “otrās un trešās” personas un citi. Kaut ārēji viss izskatījās mierīgi, neatstāja izjūta, ka viens otram lēni pretī dodas divi vilcieni, katrs ar savu kravas saturu. Kādam jāaprēķina, kurā stacijā abi ešeloni satiksies.
Manuprāt, šoreiz tie pagāja viens otram garām pa paralēlām sliedēm. Jelgavas rajona Izglītības pārvaldes vadītājs Uldis Gāle ieteica presei būt pozitīvai. Negribas ar zābaku uzmīt pirmajai maijpuķītei, kas labi smaržo, bet ir ļoti vārga. Es savu kāju likšu tai blakus.
Vērojot diskusijas ievirzi, varēja saprast, ka direktori un pedagogi vēlējās runāt par vērtībām, atbildību, kārtību, atbalsta sistēmas izveidošanu izglītības un audzināšanas darbam valstī. Tāds bija arī Izglītības un zinātnes ministrijas (IZM) šā pasākuma mērķis. Tomēr augstākās amatpersonas sev ierastā manierē pārvērta Jaunsvirlaukas pagasta “Līdumus” par oratora mākslas epicentru – runāt daudz, pateikt maz un aizmirst, ka visi klātesošie ir aptuveni vienlīdz izglītoti cilvēki. No malas tas nedaudz izskatījās kā pasākums, kur “lielie” māca “mazajiem” dzīvot. Atbilžu frāžainība uz konkrētiem jautājumiem radīja tādu kā neērtības sajūtu manī kā klausītājā. Mākslīgi tiražētas domu pērles, tā varētu teikt, piemēram, par šādiem teikumiem, ko ministrijas pārstāvji piedāvāja rajona pedagogiem: “Ne vienmēr mazturīgākie ir tie sliktākie”; “Viens ir bērnu sišana, otrs audzināšana”; “Nevar visu laiku gribēt tikai stingrāku audzināšanu – sociālais pedagogs un policists. Jāiet garīgais ceļš. Jālasa grāmatas.” (Deklaratīva atbilde, kurā atpazīstams izcili zems reitings un profesijas atpazīstamība sociālajam pedagogam.) Varbūt, sekojot bijušā izglītības ministra Kārļa Greiškalna iesētajai nespējai izprast, kāpēc skolā būtu nepieciešams sociālais pedagogs, to pamanījās novienādot ar sociālo darbinieku pagastā, kas, protams, ir pilnīgi cits speciālists. Skolotājiem tika ieteikts “izglītot sevi akadēmiski un veidot sadarbības formas, lai ierobežotu bērnus”. Daudzkārt tika minēti jēdzieni “komplekss jautājums”, “komplekss risinājums”, kas ir saprātīgi jēdzieni, bet šajā kontekstā radās iespaids, ka komplekss nozīmē kaut ko diezgan izplūdušu. Apmēram kā kompleksās pusdienas – zupa, otrais un dzeramais. Cena viena.
Iespējams, diskusija būtu izvērtusies kvalitatīvāka, ja ministre Baiba Rivža aizņemtības dēļ “Līdumus” nebūtu atstājusi, tai tikko sākoties, jo, kā atzina rajona skolotāji, viņa nav sliktākā no līdz šim bijušajiem izglītības ministriem.
