Ceļā uz tiesisku valsti un nākamajām Saeimas vēlēšanām aizvien vairāk akcenti tiek likti uz atklātību. Pagaidām gan tikai runu līmenī. Bet arī tas ir vairāk nekā nekas.
Ceļā uz tiesisku valsti un nākamajām Saeimas vēlēšanām aizvien vairāk akcenti tiek likti uz atklātību. Pagaidām gan tikai runu līmenī. Bet arī tas ir vairāk nekā nekas. It īpaši interesanti šādas «atklātas» sarunas no malas izklausās tad, kad diskusiju dalībniekiem ir kardināli pretēji viedokļi. Spilgts piemērs ir arī trešdien «Sorosa Fonda – Latvija» rīkotais otrais Sabiedriskās atklātības forums «Atklāta politika un aizkulišu lēmumi Latvijā». Par galveno strīdus ābolu izvērtās pārskats par sabiedriskās politikas procesu Latvijā, kura autori ne bez pamata secina, ka sabiedriskajā politikā visai spēcīgi izpaužas noslēgtības tendence un publikās atbildības trūkums, lai gan sabiedriskās politikas process kopumā Latvijā nekādā ziņā neesot uzskatāms par slēgtu.
Runājot konkrētāk, pētījuma autori atzīst, ka: «ir jautājumi, kuru sakarā lemšana tiecas būt ļoti noslēgta. Parasti tie ir svarīgi ekonomiskās politikas jautājumi, kas skar privatizāciju, monopolu regulēšanu, likumus, kas reglamentē ienesīgākos uzņēmējdarbības veidus, kā arī jautājumi, kas skar lielo uzņēmumu un biznesa grupējumu intereses. Šķiet, šiem apgalvojumiem, netrūkst arī svaigu piemēru, kā «Latvijas gāzes» un «Latvijas kuģniecības» iespējamā akciju pārdošana par sertifikātiem, kuru lauvas tiesa atrodas ekonomisko grupējumu rokās.
Zināms pamats līdzīgi domāt ir arī Valsts kancelejas direktorei Guntai Veismanei, kas intervijā trešdien darbību sākušajam sabiedriskās politikas portālam pauž uzskatu, ka pašreiz Latvijā vara ir biznesa grupējumiem, naudai ir vara, nevis tautai. Liela daļa tautas neko daudz nezinot par tiem cilvēkiem, kurus tā ievēl. Kā norāda kancelejas vadītāja, tikai neliela daļa iedzīvotāju mērķtiecīgi iesaistās politikas veidošanā. Un jājautā, kādiem mērķiem kalpo pārējā sabiedrības daļa? Vai tā ir akla balsošanas mašīna, kas uzķeras uz tiem politiskajiem spēkiem, kuru reklāmas «rullīši» izstrādāti profesionālāk vai arī kuru pārstāvjiem matus ir ieveidojuši kvalificētāki frizieri. Pētījuma autori secina, ka iedzīvotāji ne visai tic savām politikas ietekmēšanas iespējām, lai gan viņi atzīst, ka politika būtiski ietekmē viņu dzīvi.
Ar pārdomas rosinošu paziņojumu nupat kā klajā nācis arī Saeimas deputāts no LSDSP Imants Burvis, izsakot viedokli, ka viņa pārstāvētā LSDSP esot kļuvusi par sponsoru partiju. Ja agrāk partijā domāts, kā izpildīt vēlētājiem dotos solījumus, tad patlaban – kā attaisnot sponsoru cerības. Partijas vadība uztraucoties tikai par to, vai sponsori dos naudu nākamajām vēlēšanām. Par pamatu šādam deputāta spriedumam kalpo visai reāla iespēja, ka Saeimas LSDSP frakcijas sēdē piektdien gatavojas lemt par frakcijas vadītāja Egīla Baldzēna nomaiņu ar kādu odiozajam partijas līderim Jurim Bojāram tuvu Saeimas deputātu. Pēc I.Burvja teiktā, Egils Baldzēns, vadot Saeimas LSDSP frakciju, nav pakļāvies viedoklim par pilnīgu sponsoru interešu ievērošanu, tādēļ arī partijas priekšsēdētājs Juris Bojārs tagad vēlas nomainīt frakcijas priekšsēdētāju.
Citiem vārdiem sakot – tev nebūs nepakļauties partijas sponsoru interesēm. Pats Egils Baldzēns gan domā, ka nav pārkāpis nevienu no 10 baušļiem. Liekas, ka ir vēl kāds 11., kas zināms tikai partijas finansētāju rebēs «iesvaidītajiem». Kā rezumē I.Burvis, J.Bojārs vēlas LSDSP pārvērst par autoritāru partiju, tādēļ cenšas nobīdīt malā citus līderus.
Šādas vairāk nekā skumjas atziņas nu nekādi neiederas 21. gadsimta demokrātijā un sabiedriskajā politikā. Latvijas jau tā šaurā varas spice acīmredzami vēlas kļūt vēl šaurāka. Sabiedriskās politikas pārskata autori secina, ka lēmumu pieņemšanas process Saeimā ir noslēgts, centralizēts un elitārs, tajā milzīga nozīme ir partiju līderiem, «pelēkajiem kardināliem» un biznesa grupējumiem. Un tā jau ir sasniegts kritiskais punkts, kad apzinīgajai pilsoniskās sabiedrības daļai būtu jāuzdod sev jautājums: «Vai mēs gribam šādi dzīvot arī turpmāk?»
