Vides aizsardzības kluba rīkotie Zaļo dziedāšanas svētki līdz šim katru gadu noritējuši savā novadā un šoreiz, kā «Ziņas» jau rakstīja, kārta bija pienākusi Zemgalei.
Vides aizsardzības kluba rīkotie Zaļo dziedāšanas svētki līdz šim katru gadu noritējuši savā novadā un šoreiz, kā “Ziņas” jau rakstīja, kārta bija pienākusi Zemgalei. Uz Lielauces pils kāpnēm sestdien izskanēja sesto Zaļo dziedāšanas svētku noslēguma koncerts.
Tā parasti nav tikai kopīga dziesmu skandēšana. Zaļi domājošie un radoši noskaņotie ļaudis, kas uz kopīgām vairākdienu mākslinieciskām un sportiskām norisēm sabrauc no dažādām Latvijas malām, noslēgumkoncertam mēdz iestudēt jaunu muzikālu izrādi. Šoreiz tā bija Haralda Sīmaņa un Arvīda Ulmes “Pasaka par Atsēdziņu” – stāstiņš par meiteni vārdā Atslēdziņa, ko atraidītie precinieki Vēja dēli nolaupa, saucot talkā Pūķi, bet atbrīvo un sveiku mājās pārved uzticamā putna Mākoņspārņa ataicinātais Auseklis. Pēc vārdu autora A.Ulmes atzinuma, pirms daudziem gadiem viņš vēlējies sacerēt vienkāršu, mīļa naivuma pārpilnu pasaku, ko stāstīt visjaunākajiem pasakumīļiem pirms gulētiešanas, pasaku, kurā nebūtu pūķu un citu mošķu, ļaunuma un vardarbības. Ar laiku Pūķis un pārējie tēli, kas gādā par negatīvo pretsparu gaišajam, tomēr uzradušies, un dzejnieks to atzīst par nespēju pretoties tautas mutvārdu daiļradē gadsimtiem slīpētajai pasaku sacerēšanas formulai – šo sacerējumu jēgas glabātājai: “Vai esat domājuši par to, kāpēc, mutvārdos pārceļojot no paaudzes paaudzē, zelta zirgs nekad nepārtop par sudraba zirgu, nesajūk arī pūķa galvu skaits? Manuprāt, pasakās nav nekā nejauša, patvaļīga, viss tapis pēc noteiktas formulas, tāpēc cilvēks tajās var izlasīt ceļu uz sakārtotu dzīvi – tikai īstajā laikā jāatrod īstā pasaka.”
Spēja “atkausēt” publiku ir lielākā balva jebkuram izrādes dalībniekam neatkarīgi no viņa profesionalitātes. Šajā izrādē piedalījās gan tādi pieredzējuši mūziķi kā Haralds Sīmanis, Ieva Akuratere, Uģis Vītiņš, Ilze Grunte, Juris Kulakovs, gan absolūti entuziasti, kam ir tikai viņu dziedātgriba un kas veidoja J.Kulakova diriģēto svētku kori. Acīmredzamā līdzi dzīvošana notikumiem izrādes laikā un atzinumi pēc tās liecināja, ka H.Sīmaņa jaukās mūzikas un atskaņotāju kopīgām pūlēm izdevies aizraut skatītāju rindās sēdošos draugus – gan tos, kas ceļu uz Lielauci bija mērojuši no Rīgas un citām Latvijas malām, gan jauniegūtos – lielauceniekus.
Diāna Ulme (viņa un I.Akuratere iejutās katra savā Atslēdziņas tēla šķautnē), izsakot prieku par vietējo ļaužu atsaucību (tai skaitā iesaistīšanos nometnes norisēs), atzina, ka sestajos Zaļo dziedāšanas svētkos smeltā dzīvesspara un vienotības izjūtas dalībniekiem pietiks vismaz līdz nākamajai sadziedāšanās reizei.
