Dzejas dienu laikā Jelgavas pilsētas bibliotēka ielūdz grāmatu draugus uz poētisku kopbrīdi ar jelgavnieci Daci Micāni-Zālīti. Pasākums notiks 15. septembrī pulksten 17 bibliotēkas Krišjāņa Barona zālē. Būs klausāmi dzejas lasījumi no rakstnieces jaunākās grāmatas “Zalktenes divas saules”, sirsnīgas sarunas un jelgavnieces Latvītes Cirses kokļu mūzika.
Bērnudārza gaitas Valdekas pilī, Jelgavas 4. vidusskola un Jelgavas Mūzikas vidusskola ir radošā ceļa sākums, kad ar flautu padusē Dace mācījās sevi izteikt pasaulē, vēlākos gados režijā, scenārijos, dzejā. Dace Micāne-Zālīte ir vairāk nekā 15 muzikāli dramatisku izrāžu libretu un režijas autore Latvijā un ASV, koncertu scenāriju autore, publiciste, kultūrpētniece un pāri visam – dzejniece.
Dzejoļgrāmatas “Zalktenes divas saules” izdošana ir biogrāfiska cikla noslēgums, jo Dace Micāne-Zālīte 10 gadus dzīvojusi ASV un 2015. gadā ar ģimeni atgriezusies Latvijā, kas atspoguļojas arī grāmatas vadmotīvā – sapnis par Latviju, kas mums katram ir savs un visiem viens kopīgs.
Sarunā ar “Ziņām” kolēģe Dace (viņa laikrakstam regulāri raksta pārdomas “Pretskata” slejā) stāsta gan par grāmatas tapšanas laiku, gan tajā ietverto vadmotīvu.
– Nule kā iznākusi jūsu grāmata “Zalktenes divas saules”. Vai iepriekš esat izdevusi vēl kādas dzejas grāmatas?
Man ir pirmā dzejas grāmata, kas iznāca tieši pirms desmit gadiem, – “Vāveru gane”, un tas arī ir viss. Vēl bijis ļoti daudz dažādu publikācijas visādos izdevumos. Starp citu, pirmās mazas publikācijas pretskata slejā “Zemgales Ziņās” mana mamma pat apkopoja nelielā grāmatiņā. Viņai tik ļoti patika, ka es šīs pārdomas avīzei rakstu.
– Pirms tikšanās minējāt, ka vakar bija jābrauc no izstādes iekārtošanas Alūksnē. Kas tā par izstādi?
Izstāde top ar manu tiešo darbavietu – Ojāra Vācieša muzeju. Alūksnes Kultūras centrā līdz 5. novembrim būs skatāma Ojāra Vācieša muzeja ceļojošā izstāde “Viņi un sirdsapziņa”, kas veltīta Māra Čaklā 80 gadu jubilejai. Mēs no muzeja krājumiem izņēmām saraksti, kas daudz ko liecina par abiem dzejniekiem kā laikabiedriem un domubiedriem. To visu vizualizējām tādā kā sirdsapziņas kreklā – lielā instalācijā, kur tad var ielūkoties apkopotajos muzeja krājumos. Stāsts ir par to, kāds tajā laikā bija dzejnieks, ko viņš juta. Ko domāja dzejnieks, kura varā ir izteikt, kā jūtas tauta. Viņš ir sirdsapziņa.
Izstādē var pārliecināties, cik Mārim Čaklajam bija svarīgs Ojārs Vācietis. To parāda arī liecības dzejā. 1964. gadā viņš sarakstīja dzejoli “Uguns aicinājums”, kas veltīts Vācietim, vēršoties pie viņa kā vedēja, kas ved uz gaismu. Savukārt 1984. gadā, kad Ojārs Vācietis jau ir aizsaulē, Māris Čaklais uzraksta vēl vienu dzejoli – “Dzejnieka rīta gājiens”, kurā dzejnieka gars pielīdzināts zvaigznājam.
– Ko darbs Ojāra Vācieša muzejā nozīmē ikdienā? Jāvada ekskursijas?
Arī. Stāstu, vadu grupas, veidoju programmas. Piemēram, mums ir programma sākumskolām “Dzejdaba”. Interaktīvā spēle veidota kā radošs ceļojums dzejas vārdu un tēlu pasaulē, lai bērni varētu plašāk iepazīt būtisku Ojāra Vācieša daiļrades daļu – bērnu dzeju.
– Kontekstā ar šo programmu – vadot pasākumus, kāds jums radies iespaids par mūsdienu bērnu interesi un zināšanām par dzeju?
Ļoti labs. Kopā lasām Vācieša dzeju. Viņi ļoti emocionāli to uztver un līdzdzīvo. Labprāt paši raksta dzejoļus. Viņiem ir arī svarīgi, kā tos novērtē citi.
– Vai ir vēl kāds radošs pasākums, kas pašlaik ir procesā un kuru vajadzētu pieminēt?
Man parasti procesā vienlaikus ir daudzi pasākumi, un tā ir arī pašlaik, bet, īpaši Jelgavu pieminot, – man ir brīnišķīga sadarbība ar tautas deju ansambli “Kalve” jau kopš pagājušā gada decembra. Viņiem tuvojas jubileja un top īpašs skatuves darbs, kura radīšanā esmu iesaistīta arī es. Stāsta galvenais varonis, protams, būs students. Tas ir tieši ar Jelgavu saistīts projekts. Jāatzīst, ka salīdzinājumā ar citām vietām ar Jelgavu saistīti darbi man ir bijuši reti. Vienmēr priecājos, kad tādi rodas, jo sevi noteikti izjūtu kā jelgavnieci. Tieši tāpēc ļoti priecājos, ka mana grāmata tapusi Jelgavas tipogrāfijā, kur strādā fantastiski cilvēki, īpaši jāpiemin projektu vadītājs Arvis Kronbergs. Milzīgs paldies viņiem par pacietību, jo šī sadarbība mums ilga trīs gadus, kamēr izdevās dabūt finansējumu grāmatai.
– Kontekstā ar jauniznākušo grāmatu, kurā liela nozīme arī jūsu ASV pavadītajam laikam, pastāstiet, lūdzu, cik ilgi nodzīvojāt tur un – cik viegli vai grūti bija atgriezties šeit uz dzīvi?
Sākumā biju tur piecus gadus, tad mēs pirmo reizi atgriezāmies Latvijā. Vīrs šeit nodibināja ārsta privātpraksi, es pati ļoti daudz strādāju ar režijām, piedzima dēls, un mēs uzcēlām māju Jelgavā. Pēc tam aizbraucām jau uz desmit gadiem. Tad es tur arī studēju Jeila Universitātē un daudz iesaistījos latviešu kultūras dzīvē ASV. Tad mēs atkal atgriezāmies Latvijā. Bija sakritis tādu apstākļu kopums, ka bija skaidrs – ja tajā brīdī neatgriezīsimies, vairs to neizdarīsim. Tas ir emocionāli grūts brīdis, tas ir arī milzīgs risks finansiāli.
– Bija grūti atgriezties?
Tas nav viegli, jā. Ne visur tevi pieņem. Nevar jau arī prasīt, ka tu atbrauksi pēc ilgas prombūtnes un visas durvis visur būs vaļā. Pa desmit gadiem arī Latvijā daudz kas bija mainījies, attīstījies. Es biju priecīga, ka atgriežoties man bija maģistra grāds un varēju jau akadēmiski daudz ko darīt.
– Kā vērtējat šo pandēmijas periodu attiecībā uz kultūras norisēm. Ierobežojumu nākuši par sliktu vai tomēr ir arī kādi ieguvumi?
Jā, arī pozitīvais ieguvums ir bijis. Šis laiks iemācījis, ka cilvēka darbošanās vai esība šajā pasaulē nav apstādināma. Ir jārēķinās ar izmaiņām mūsu sadzīvē, bet tas nekādā gadījumā neattaisno nedarīšanu. Šis periods mums iemācīja meklēt citas formas un veidus, kā darīt un izpausties. Šogad, kad mācīju Rīgas Doma kora skolas un Mūzikas akadēmijas studentus attālināti, es redzēju viņu acis sakot – man šogad koncertu nav bijis. Ko tas nozīmē mūziķim, ja viņam gadā nav bijis neviena koncerta? Mēs daudz runājām, ka vienalga arī šādā situācijā ir jāspēj sevi veidot, sevi kā mūziķi nepazaudēt. Nedrīkst apstāties būt radošs. Grūti periodi un pārmaiņas jau mums daudz ko iemāca. Tāpat kā, pieminot manu pārcelšanos atpakaļ uz Latviju, man bija jāatstāj Amerikā viss, ko biju sākusi darīt tur. Jāsaprot, ka cilvēkam ir jāmācās daudz ko arī atstāt.
– Kas jums pietrūkst no dzīves tur?
Draugi. Satiktie, iemīlētie cilvēki. Viennozīmīgi – cilvēki. Šovasar es beidzot satiku vairākus cilvēkus, ko pandēmijas dēļ nebiju satikusi. Daudzi latvieši jau tā dzīvo – no perioda uz periodu, kad varēs atbraukt mājās, taču kovids šo ritmu izjauca. Un šiem cilvēkiem bija tiešām grūti. Pietrūkst arī turienes dabas skaituma, kulturālās bagātības un dažādības. Taču katrā vietā sava bagātība, mēs šeit toties esam īsti tīrradņi ar tādu nacionālo identitāti, kādas nav nekur citur.
– Varam lepoties, ka tik mazam iedzīvotāju skaitam ir sava valsts!
Jā, nenoliedzami. Zelta vārdi.
– Ikdienā jau gan to ne vienmēr novērtējam.
Laikam jau arī nevar prasīt, lai tā būtu. Tomēr, palūk – kad nāk Lāčplēša diena vai 18. novembris, tad daudzi parāda savu lepnumu par valsti. Pagājušajā 11. novembrī es braucu mājās no darba, parasti izkāpju RAF pieturā un tālāk eju kājām. Tur pie vienas mājas kāds jauns cilvēks bija no svecītēm izlicis auseklīti un pats stāvēja blakus. Tas izskatījās tik patriotiski un skaisti. Viņš svinēja savu vietu savā pilsētā.
Lai cik būtu grūti tikt galā ar dažādām materiālām un ikdienas grūtībām, jābūt pateicīgiem par to, kas mums ir. Kādam var šķist, ka savos dzejoļos es par daudz pievēršos Latvijai un latvietībai, taču man liekas, ka par to ir jārunā. Starp mani un Latviju neviens nevar iestāties vidū.
Kurš teica. Zalktenes divas saules
Kurš teica, ka nepiepildās tas, kas lūgts,
Kurš teica, ka nevar ritēt ar divām saulēm
sirdī mūžs,
Kurš teica, ka laipu pāriet viegli būs –
Tur sudrabā mirdz mana laipa
Ne asarās, jo mīlu jūs,
Kad vienā pusē saule rītu mērī, tad otrā rietos
debesmala kaist.
Dieviņš jāja zvirgzdu tiltu
Tur zvaigznēs,
Bet man uz zemes jādzīvo –
Kurš teica, ka viegli būs?
Ziemīgs motīvs
Lielupē zivis guļ zem ledus,
Pelnos rušinās ēnas,
Un ogles dzirkstelēm
Pamācības sūta,
Kā debesīs kāpt pa Garo pupu.
Skursteņa dūmos
Nakts cigarete kūp,
Kā lai sadzīvo ar to, kā trūkst?
