Galvai un vēderam ir zināma līdzība – «sabāžam» savā vēderā, savā galvā visu ko un no tā, ko esam lietojuši kā barību fiziskai vai garīgai veselībai, rodas gan vērtīgais un nepieciešamais, gan ārā izvadāmais.
Galvai un vēderam ir zināma līdzība – “sabāžam” savā vēderā, savā galvā visu ko un no tā, ko esam lietojuši kā barību fiziskai vai garīgai veselībai, rodas gan vērtīgais un nepieciešamais, gan ārā izvadāmais. Pārstrādātam ēdienam un pārstrādātai informācijai kopīgs ir tas, ka tajā ir kas derīgs un nepieciešams kā arī nevajadzīgais, ar ko, to ilgstoši uzkrājot, indējam organismu.
Slikta pārtika veicina dažādas saslimšanas, sliktas domas – domu patoloģijas. Tomēr ir milzu atšķirība starp liekajiem kilogramiem, ko var iekrāt uz vēdera, un smadzenēm, kur liekais svars neuzkrājas.
Šodien rajona centra reģionālās prātuļotājas Daiga, Maruta, Madlēna, Dace un Ūna sarunā par vēderu. Sarunas naba – vēders.
Vēdergraižu rēķins
“Biju pie ķīniešu ārsta. Datorprogrammā diagnosticēju kaut kādus punktus kāju pēdās. Iznāca bilde – orgāni ar pazeminātu funkcionalitāti iekrāsojās zili, ar paaugstinātu – sarkani. Izrādījās, ka mana kuņģa augšējā daļa un resnā zarna, kas mums gandrīz visiem ir pārblīvēta, jo neizvadām ārā to, ko “sagāžam” iekšā, ir cieši saistīta ar kreisās puses pieres daļu, kura laiku pa laikam spazmatiski sāp.”
“Ģimenes ārste man ir iemācījusi, ka sāpošs kakls ne vienmēr nozīmē saaukstēšanos, bieži tas saistīts ar disfunkciju zarnās. Tas ir pirmais indikators. Aizrāvām savu divgadīgo uz slimnīcu. Apendicīts. Nu tik griezīs. Uzgrūda aukstu ledu uz vēdera. Naktī slimnīcā gatavā elle, bet otrā rītā – kakls strutains.”
“Man ir gadījies tā – slikta dūša, nāk vēmiens, bet, izrādās, terapijā bijusi darīšana ar psihotisku personu. Ar prātu esmu viņā rūpīgi klausījusies, veltījusi uzmanību. Bet vēders parādīja, ka nepieņemu. Es jūtu ar vēderu. Daudz izmantoju elpošanas vingrinājumus, esmu iemācījusies satraukumā elpot caur to.”
“Nu un maziem sākumskolas bērniem? Viņiem skolā vēders sāp, ja kaut kas nepatīk, nevis ja kaut kas ieēsts.”
Punčuka pikets pie galda un tualetē
“Ilgu laiku izjutu diskomfortu par savu svaru un augumu. Pēc dzemdībām pēkšņi 20 kilogramu klāt! Un notika tā, ka, ēdot pēc sešiem vakarā, palika slikti, sirds stājās, nevarēju aizmigt. Tā pati sev devu impulsu – vakarā neēst.”
“Dusmas uz vecākiem, kas “staipa” savus bērnus uz visādām “šļaukām”. Jāpalīdz citādi – vajadzīgas citas domas bērna galvā.”
“Manam mazajam puikam vairāk nekā gadu bija aizcietējumi, bet es – uz šķiršanās viļņa. Bērns citādi nemācēja ietekmēt situāciju, viņš saturēja kopā to, ko vēl spēja, tā protestējot pret to, kas notiek.”
Protestēju, kā māku
“Redz, es, dziesmu svētkos protestēju pret tualeti. Nedēļu tikpat kā negāju. Nesaprotu, kāpēc tā. Skaisti tērpi, skaisti vainadziņi un dziesmas, bet baigas atejas.”
“No Jaungada līdz pavasarim meita sūdzējās par vēdera sāpēm. Aizbraucām pie psihoterapeites Veras Batņas. Ar smilšu terapijas palīdzību viss ātri mainījās.”
“Smilšu spēles ir jauka metode, jo palīdz bērnam izdzīvot to, ko viņš nespēj pateikt.”
“Kad nevaru atrisināt problēmas, pastiprināti ēdu. Man smilšu spēles neder. Pieēdos un novirzu sliktumu uz citu vietu.”
“Daudzi sevi ar ēšanu apbalvo. Es arī. Nāku no darba, nopērku siļķi un deviņos vakarā apēdu. Tā man ir bauda. Zinu, ka no rīta būs grūti, pamodīšos nopampusi.”
“Es tīksminos par savu “riepu”. Mani tā netraucē.”
“Liekie tauki traucē, bet ne tik ļoti, lai tos “nodzītu”. Esmu mainījusi savu tempu, lēnāk eju, nevaru “pabizot”.”
“Tauki nākuši “no augšienes”, lai tu beidz skriet visam garām.”
“Vēderu vajag ievilkt uz to mirkli, kamēr skaties spogulī.”
“Ja Lolita Neimane šito dzirdētu…”
“Viņa ēd tikai salātus ar eļļu.”
“Tikai nemuldi. Ne nu rij salātus ar eļļu, nekā. Viņām visām ir savas metodes, kā tikt no tā vaļā.”
“Nav jau svarīgi desmit kilogramu vairāk vai mazāk, svarīgi, kā jūties. Visu mūžu esmu bijusi apaļa, bet katram ir savs svars. Ja cilvēks jūtas komfortabli, tad viss ir kārtībā. Es peldu, dejoju, vingroju, bet tieva taču neesmu. Pirms laika, kad bija par pieciem kilogramiem vairāk, jutu diskomfortu.”
“Slikti ir tikai tad, kad paskaties spogulī.”
“Tieši otrādi. Liekas, esmu baigi resna. Ieraugu spogulī – vēl var uzēst, nav tik traki.”
“Biju ļoti tieva. Pašai tīri labi patika, bet citi uzplijās, vai neesmu slima. Tagad esmu laimīga, ka vairs nedzirdu stulbus jautājumus.”
“Nepiestāv tas, kas ir par daudz. Aerobikā beidzos nost, paskriet nevarēju. Bet visi teica – tev tik smuki vaidziņi. Kad nometu piecus kilogramus, runāja atkal – cik tu smukiņa, cik laba sejas formiņa. Lišķība.”
Baltā drauga trumpis
“Māsas kolēģe strauji zaudēja 20 kilogramu. Un visi veči blenza kā dulli. Nu bet kas tie par večiem, kas skatās tikai uz apkārtmēriem? Vai kaut kripatiņu cilvēka tevī arī vērtē?”
“Tu zini, ko ar tādiem vajag darīt? Iesēdināt karuselī un nelaist no tā vairs ārā.”
“Pastāstīšu par vienu vīrieti, kuru nevajag sēdināt tādā karuselī. Mana draudzene patreiz kļuvusi ļoti, ļoti apaļa. Viņas vīrs skatās un saka: “Kā tu nevari saprast, es tevi mīlu. Tiec tikai pati ar sevi galā. No rīta pamodusies, tu bļausties – paskaties kāda es izskatos, tu paskaties! Bet, kad vakarā atnāku mājās, tevi neinteresēju es, bet baltais draugs virtuvē.” Tad kādu dienu vīrs nopērk “Stokmann” veikalā viņai kostīmu. Prasu – kādu? Viņa atbild – nu lielu, lielu un rozā. Prasu, kāds fasons? Viņa atbild, nu tāds ļoti liels, un viss. Tātad – tīri labi sadzīvo ar savu izmēru.”
“Dejoju vēderdejas ar biksēm. Vienu reizi uzvilku svārkus un redzu – nemaz nav vidukļa. Ko darīt? Kā lai dabū vidukli? Drēbes mainīt vai vingrot?”
“Neesmu kautrējusies no sava kailuma. Vienalga, vai man 48, 67 kilogrami vai vairāk. Atšķirība ir acīmredzama. Nopirku sev īpašu peldkostīmu ar mazām biksītēm. Un man patīk. Nupat “Santā” izlasīju, ka seksīgāko cilvēku saraksta apakšā vienmēr bijuši amerikāņi. Tagad amerikāņi visiem pa priekšu. Kāpēc? Apaļi cilvēki esot daudz seksuālāki. Amerikāņi nerunā par kilogramiem. Viņi saēdas līdz kārtīgiem centneriem, tad to visu nogriež un ēd tālāk.”
Sekss un mazpilsēta
“Es, piemēram, nesaprotu, kā tāds liels vīrietis, kuram pārkāries pāri baigais vēders, var nodarboties ar seksu.”
“Es arī nezinu, kā ir tad, kad viss ļum un krāniņš nav redzams.”
“Nu un sieviete – 130 kilogramu? Kā viņa to dara un kas ar viņu to dara? Un kā to var divi centnerīgi amerikāņi? Bet gan jau kaut kā var.”
“Erogēnās zonas viņiem ir vietā. Resnam cilvēkam ir tās pašas sajūtas.”
“Šausmīgi sviedri. Un ļoti daudz mīkstuma.”
“Ēšana veicina intimitāti. Tas ir intīms process. Vecu ļaužu sekss.”
“Es laikam neprotu izbaudīt procesu.”
“Man ir lietas, uz ko varētu uzķerties. Piemēram, pie Rāviņa pieņemšanā bija kaut kādas mazas spinātu pankūciņas, pildītas ar gaļu un sieru. Mazs rullītis, bet garšīgs.”
“Austrumu ēstuve, tikšanās ar draudzeni. Bauda izvēlēties ēdienu, parunāt par dzīvi – gandrīz tas pats, kas sekss.”
Dieva dots šūpulis
“Man vēders vienmēr asociēsies ar bērniņa iznēsāšanu. Ceļā šodien satiku deviņas grūtnieces. Drēbes apspīlētas, nabiņa redzama. Man gribējās visas apgramstīt. Es varētu būt lezbiete. Mani uzbudina grūtnieces. Zinu, ka atsevišķi vīrieši ir kā traki uz grūtniecēm.”
“Britnija Spīrsa grūtniecības pēdējā nedēļā taisīšot erotisko foto sesiju.”
“Par naudu bildēt savu vēderu? Es nezinu…”
“Visas bildes, kurās redzamas grūtnieces, ir ļoti skaistas.”
“Es gāju lepni ar savu vēderu. Man gribējās, lai bildē no visām pusēm.”
“Man tik izteikti nebija. Pieskarties svešam vēderam, kurā ir bērns, man negribas. Tas ir kaut kas, uz ko man nav tiesību. Tie plikie grūtnieču vēderi… es nezinu. Atkailināts ķermenis nav vairs tikai mans. Varu priecāties mājās par savu vēderu, bet publiski to nerādītu. Ne kautrības dēļ. Tas vienkārši ir mans.”
“Bet man patīk tieši speciālas grūtnieču kleitiņas. Tikai tam laikam. Kā šūdināts šūpulītis. Viss ir speciāls, arī tērps īpašam gadījumam. Man nepatīk – šā tā. Un es arī negribētu atkailināt savu ķermeni. Ja pati vēl savu bērnu neesmu redzējusi, ko citiem savu šūpuli rādīt?”
“Es tīksminājos, ka no kaut kāda puņķa var sanākt kaut kas tik īpašs un vēl manā vēderā. Apkārt tik daudz neauglīgas, bet man ir.”
“Alīna, bijusī mis Jelgava, gaida bērniņu. Speciāli uzšūts tērps, rišiņas, salmu cepurīte, bet piepampusi un saka – kā mani tas “besī ārā”.
