Satraucoši pētījumi par aizvien augošiem globālās sasilšanas draudiem un aicinājumi ierobežot ozona slāni postošu un oglekļa dioksīdu ražojošu darbību atskan gandrīz vai katru nedēļu vienā vai otrā masu saziņas līdzeklī.
Satraucoši pētījumi par aizvien augošiem globālās sasilšanas draudiem un aicinājumi ierobežot ozona slāni postošu un oglekļa dioksīdu ražojošu darbību atskan gandrīz vai katru nedēļu vienā vai otrā masu saziņas līdzeklī. Jaunais ASV prezidents Džordžs Bušs pat paguvis vēl neilgajā prezidēšanas laikā nonākt vides aktīvistu nemīlestības lokā par savu negatīvo nostāju attiecībā pret oglekļa dioksīda iznešu samazināšanu Savienotajās Valstīs, lai gan šī zeme ir pati lielākā atmosfēras piesārņotāja ar šo siltumnīcas efektu izraisošo gāzi. Tomēr, apzinot pasaules valstu vidi postošo darbību, zinātnieki nebeidz meklēt arī «absolūto» formulu, kas līdzētu atrisināt samilzušo problēmu. Iespējamie risinājuma virzieni ir bijuši dažādi. Viena no izejām, pēc pētnieku domām, slēpjas fitoplanktona daudzuma palielināšanā, taču līdz šim viņi nezināja, kādā veidā to panākt. Kā vienu no iespējamiem risinājumiem zinātnieki apsvēra jūras mēslošanu, tomēr līdz šim nebija skaidrs, ar ko tad īsti mēslot.
Pētījumu rezultātā viņi nonāca pie slēdziena, ka fitoplanktona «piebarošana» varētu veikties ar dzelzi saturošām minerālvielām. Pirmajos mēģinājumos «piebarot» jūras aļģes zinātnieku cerības vainagojās ar negaidīti pozitīviem rezultātiem. Lai pārbaudītu šā paša dzelzs minerālmēslojuma darbību atklātā jūrā, 56 zinātnieku komanda no 15 pasaules valstīm devās dienvidu virzienā 1500 kilometru lielā attālumā no Āfrikas. Eksperimentā jūras ūdenī tika iepumpētas desmit tonnas atšķaidīta dzelzs sulfāta. Kaut gan laika apstākļi bija nelabvēlīgi, zinātnieki trīs nedēļas novēroja izmaiņas aļģu pasaulē. Izmēģinājuma rezultātā izrādījās, ka aļģes «uzlabotajā» jūras ūdens teritorijā aug ar divkāršu ātrumu, kas pierādīja, ka fitoplanktona palielināšanos antarktiskajos ūdeņos regulē dzelzs daudzums.
Nonākuši pie pozitīvajiem aļģu pavairošanas rezultātiem, zinātnieki tagad mēģina saistīt to ar globālās sasilšanas draudu mazināšanu. Lai aļģes ietekmētu siltumnīcas efektu, tām vajadzētu savas dzīves beigās nogrimt jūras dibenā ar uzņemtā oglekļa dioksīda daudzumu. Pretējā gadījumā, ja aļģes paliktu jūras virsējos slāņos, tās kļūtu par barības avotu augstāk attīstītiem radījumiem, kas pēc īsāka vai ilgāka laika tiktu pārstrādāts un atkal nonāktu atmosfērā oglekļa dioksīda «ietērpā». Pagaidām gan zinātniekiem nav izdevies izpētīt, kur paliek aļģes pēc nogrimšanas jūras dibenā un kas ar tām notiek tālāk. Pētnieki gan apgalvo, ka eksperimenta norisināšanās apstākļos, tas ir, Antarktīdā, aļģēm nekas cits neatliekot, kā vien nogrimt.
Dzelzs nozīme okeāna ūdeņu «ziedēšanā» skaidrojama arī vēsturiski. Lielas «ziedošu» ūdeņu platības pagātnē aizauga tieši tādos laika posmos, kad uz sauszemes bijuši daudzi ar ledu klāti apgabali. Tas skaidrojams ar to, ka jūrā dzelzs nonāk ar putekļiem, kas paceļas no pustuksnešiem. Iespējams, tieši šā apstākļa dēļ antarktiskajā okeānā Ledus laikmetā bija ārkārtīgi bagātīgi planktona krājumi.
Tomēr zinātnieku vidū ir arī jūras ūdens mēslošanas pretinieki, kas uzskata, ka okeāns ir pašregulējošs mehānisms un, iejaucoties tajā, var sagraut dabas uzbūvēto sistēmu, kas savukārt var novest pie neparedzamām sekām.
