Tā sanācis, ka likumsargu tēma savu aktualitāti nav pazaudējusi, šoreiz – noteiktas pašvaldības struktūras kontekstā.
Tā sanācis, ka likumsargu tēma savu aktualitāti nav pazaudējusi, šoreiz – noteiktas pašvaldības struktūras kontekstā. Sabiedrībai kļuvis zināms nevis par kārtējo uniformētu vīru armādu došanos labāk apmaksātu darbu meklējumos privātfirmu virzienā, bet gan zvērību, ko dienesta pienākumu pildīšanas laikā pastrādājis pilsētniekiem pēc būtības “tuvākās” likuma sardzes struktūras pārstāvis – divdesmitgadīgs Jelgavas Pašvaldības policijas (PP) darbinieks, kurš turklāt tikai pirms pāris mēnešiem sagaidījis pārbaudes laika beigas.
Policijas iestādes diemžēl ir tās, uz kurām vistiešāk var attiecināt seno teicienu par darvas pilienu medus mucā. Kārtību sargājošās struktūras, kas (ar dažiem izņēmumiem) nekad nav lepojušās ar augstu prestižu un izpelnījušās sevišķu sabiedrības uzticību, tagad savas reputācijas atliekas var parakt vēl par dažām pēdām dziļāk. Jo pašlaik ir iemesls, lai par vardarbja drīzumā jau, domājams, bijušo darba vietu iedzīvotājiem rastos iespaids kā par patvertni prātā nenobriedušiem, kompleksu nomāktiem un agresīvu tieksmju šaustītiem zēniņiem, kas bērnībā pārmēru saskatījušies draņķīgus jeņķu “bojevikus” par pīrādziņus rijošiem, lielvēderainiem “kruķiem”, bet steka vicināšanas veiklības atdarināšanā nolēmuši patrenēties, pilsētas nomalēs dauzot par pašiem trīs reizes vecākus pensionārus un sīvā strēbējus.
Notikušais atsauc atmiņā maija vidū Pašvaldības policijas jubilejā izteikto pilsētas vadības kritiku par darba metodēm. Lai arī pilnīgi pamatots ir pašu likumsargu priekšnieka sacītais, ka jelgavnieki nav nekādi “zelta gabaliņi” (jo īpaši – skurbulī), konkrētajā gadījumā saskatīt pamatojumu nepieciešamībai pēc spēka lietošanas ir neiespējami. Uniformās strādājošie, cik zināms, nav nekādi vārguļi, un ar vai bez pūlēm viņiem ne reizi vien izdevies tikt galā arī ar daudz jaunākiem un druknākiem dzēruma varoņiem nekā līdz nāvei piekautais. Šeit spēks tika pilnīgi bezjēdzīgi izmantots pret aizstāvēties nespējīgu, padzīvojušu cilvēku, atļaujoties “brīvi improvizēt” ar darba procedūru, aizvedot savu upuri “apstrādāšanai” uz klusāku vietu un piedevām vēl blefojot atskaitēs. Tagad viens no “nezelta gabaliņiem” aizvērts uz mūžu, bet otrs vīrs var teikt paldies liktenim, ka neizpelnījās konkrētā policista “labvēlību”. Tomēr, zinot viena otra uniformu nēsājoša subjekta tieksmi uz roku palaišanu, iespējams tikai minēt, par cik gadījumiem mums bijis tas gods vispār neuzzināt. Ja ne letālais iznākums, par šo piedauzīšanu, ļoti iespējams, neviens neko neuzzinātu arī šoreiz.
Zināma patiesība ir vārdos – kāda sabiedrība, tādas arī varasiestādes. Līdz ar to rodams vismaz viens izskaidrojums tam, ka šķietami “civilizētajā” laikmetā joprojām atrodas pa kādam “steka sanitāram”, kam bagāžā privāta apsardzes kantora rūdījums un lielā cieņā džungļu metožu izmantošana. “Elektroniskie viduslaiki” nevienam nav nekas jauns, un pie šā brīža kadru politikas gaidīt būtiskas izmaiņas ir teju bezcerīgi.
Gluži kā formāls smējiens šķiet pašvaldības lēmums kaisīt vējā naudu, lai veidotu īpašu komisiju un “izskatītu Jelgavas PP darba organizāciju, atbildības, instrukciju esamību un to saturu atbilstoši normatīvajiem aktiem”. Pat sīkāk neiedziļinoties savdabīgajā uzdevuma formulējumā, daudz loģiskāk būtu komisijai, kuras sastāvā iekļauts vicemērs un vēl pa kādam, domājams, visai pieklājīgi atalgotam “ekspertam”, paredzētos līdzekļus izmantot Jelgavas PP darbinieku atalgojuma palielināšanai, lai beidzot šī struktūra varētu kļūt izvēlīgāka kadros un izvairīties no šaubīgiem burlakiem. Kas zina, citādi vēl piedzīvosim laikus, kad vietējā vara kārtības sargus būs spiesta meklēt pie cietuma vārtiem.
