No tehnikuma neklātienes nodaļas vadītāja amata atgriezdamies kā asistents sev mīļajā Meža fakultātē, biju iekritis kā circenis pelnos. To saku attiecībā uz darba atalgojumu: no 250 rubļiem uz 105. Puika bija jāsūta skolā, pašam jāapģērbjas atbilstoši jaunajam amatam un arī pārtikt no rupjmaizes ķieģelīša un subproduktu desas mana ģimene nebija mierā.
Pirmo mācību gadu šā tā izvilku, pamazām izpārdodams iepriekšējos gados sagādātās grāmatas, tad pienāca vasaras atvaļinājuma laiks un nu vajadzēja piepelnīties.
Rublis par kubikmetru
Tikko kā Latvijā bija beigušies tā sauktie gucuļu laiki, kad melnīgsnējie dienvidnieki, ne jau bez savtīgām interesēm, palīdzēja vietējiem mežizstrādātājiem sakopt pēdējā viesuļvētrā nogāztās mežaudzes.
Ar gucuļiem pastāvēja noruna: viņi savāc baļķus, bet zarus, galotnes un citas ciršanas atliekas atstāj cirsmā. Tad gucuļu brigadieris ierodas mežniecībā un noskaita rubli par katru nocirsto kubikmetru, un šis rublis paliek izcirtuma sakopējam.
Es šo kārtību zināju, tādēļ piezvanīju kādreizējam studiju biedram – tagad Auces mežniecības mežzinim –, vai viņam nav kāda satīrāma cirsma.
«Kā nu ne!» šis priecīgs atsaucās: «Brauc tik šurp! Nedēļu pastrādāsi, un trīs simti būs rokā.»
Trīs simti… nedēļu… Tā taču bija mana trīsmēnešu alga! Tur vairs nevarēja domāt ne minūti.
Sarunāju biedros tikpat nabadzīgu kolēģi Jāni, kuram piederēja motocikls «Pannonia», un kādā jaukā jūlija pirmdienā, bruņojušies ar asiem cirvjiem un motorzāģi, ieradāmies Aucē. Pēc neilga laika mežkunga pavadībā jau bijām satīrāmajā izcirtumā.
Gucuļi bija rīkojušies ar vērienu: nepilnus simts metrus platais izcirtums, kas robežojās ar sīku strauteli, izskatījās iespaidīgi. Krustām šķērsām gulēja neatzarotas bērzu galotnes, visā garumā sīkdimensiju eglītes, bet gar strautiņa malu nozāģētie baltalkšņi bija sakrituši veldrē. Darbiņš būs ne pa jokam, mēs rezumējām.
Abi bijām zēni ar laucinieku asinīm dzīslās, tādēļ zaru un žagaru grēdas ar katru nostrādāto dienu stiepās arvien dziļāk izcirtumā, gaidot lietu un sadedzināšanu. Slaidos strautmalas baltalkšņus un gucuļu atstātās eglītes sagarumojām metru garās pagalēs un nokrāvām grēdās: gan jau rudenī kādam ievajadzēsies.
Darbs gāja no rokas, un vienīgais traucēklis bija nežēlīgais karstums, kas tovasar plosījās visā Latvijā. Vismaz reizi stundā mēs metāmies strautelī, taču ūdens līmenis bija tik sekls, ka mūsu dibenus pat nesaslapināja.
Piedāvājām otru cigareti, un viņš sāka stāstīt
Pēc kārtējās peldes, strautiņa malā sēdēdami un vērodami padarīto, nemaz nemanījām, ka mums uz veca velosipēda pietuvojas sirms, taču visnotaļ sprauns vīrs.
«Zēni, iedodiet nu kādu pīpējamo,» piebraucējs palūdza.
Mēs skopi nebijām un pacienājām vīru ar «Prīmu». «Ko tad jūs te ražojat?» jaunais paziņa pajautāja. «Jāpelna naudiņa, citādi ziemā būs jākar zobi vadzī,» es paskaidroju. «Nauda… Kāda te var būt nauda!» vīrietis nicīgi nospļāvās. «Lūk, ja atrastu tās zelta kastes, ko es noslēpu kara pēdējās dienās…»
«Kas tas par zeltu? Kur?» mans Jānis kļuva nemierīgs.
Mēs piedāvājām vīrietim otru cigareti, un viņš sāka stāstīt.
Izrādījās, ka viņš, latviešu leģionārs būdams, četrdesmit piektā gada pavasarī šoferējis augsta ranga vācu virsniekus. Kara iznākums jau bijis ar roku taustāms, un virsnieki āvuši kājas, lai paspētu vēl caur Ventspili aizkuģot uz Vāciju. Kādā pavasara dienas pievakarē apstājušies pamestā mājā pie Rīgas – Liepājas šosejas krustojuma ar ceļu uz Tukumu. Tur drīz vien piestājusi vēl viena ekipāža, arī ar pāris virsniekiem. Abi šoferi ieturējuši pieticīgas vakariņas, kamēr blakus esošajā lielistabā paukšķējuši no pudelēm izsprāgušie aizbāžņi un skanējušas arvien skaļākas valodas.
«Paklau, tur laikam spriež par mūsu likteņiem,» Kārlis, otrs šoferis, pēkšņi pačukstējis. Abi izlavījušies laukā un pieplakuši trūcīgi apgaismotajiem logiem. Īstajā laikā…
«Kam mums tie šoferi turpmāk vairs vajadzīgi,» pārējiem klāstījis vecākais ofiņš. «Rīt nolaidīsim no kājām, lai tad sapūst savā bauru zemē.»
Pārējie atzinīgi piekrituši.
«Tā vis nebūs, virsnieku kungi,» Kārlis noburkšķējis. «Lai arī latviešu tārpi, tie tomēr mūsu miesas negrauzīs…»
Abi šoferi bijuši bruņoti ar «kauluzāģiem», kājas spēriens pa durvīm, pāris šāviņu kārtas, un tik vien palicis kā pulvera smaka, cigarešu dūmi, pusizdzertas kafijas tases un pudeles uz galda.
Ko tālāk? «Tinamies katrs uz savu pusi, karam tik un tā beigas,» Kārlis ierosinājis.
Tam bijis jāpiekrīt, taču vispirms gribējies pārbaudīt, ko tad īsti veduši virsnieki un kādēļ šoferus vajadzējis likvidēt.
Orientieri – trīs priedes un Zebrus ezers
Kārļa vadītajā autiņā bijušas trīs cinkota skārda kastes, kādās vācieši parasti transportējuši zenītložmetēju munīciju. Pacilājuši: smagas gan. Kārlis sameklējis lauzni un bez sevišķas piepūles vienu kasti atlauzis. Patronu vietā spīdējuši…. kausēta zelta stieņi!
Neiedziļinoties sīkumos, mūsu jaunais paziņa (viņu sauca Alberts) pastāstīja, ka necerēto bagātību viņi ar Kārli aprakuši meža ceļa malā, kas ved uz Slagūni. Orientieri – trīs priedes un Zebrus ezers akmens sviediena attālumā. Pēc tam aizbraukuši kur nu kurš.
Sekojuši piecpadsmit gadi Sibīrijā. Pēc atgriešanās Alberts nedēļu pavadījis Bikstu apkārtnes mežā, cenšoties atcerēties zelta paslēpšanas vietu. Kādreizējais meža ceļš iztaisnots, priedes pazudušas – nekā!
Tagad dzīvojot Auces pusē un pārtiekot no ogu un sēņu lasīšanas. Bijušo leģionāru jau kārtīgā darbā neviens neņemot.
«Ja jūs, jelgavnieki, kādreiz aizejat uz «Lielupi» alu iedzert, tad pasveiciniet manu dēlu, viņš tur strādā par oficiantu,» Alberts piekodināja, palūdza vēl dažas cigaretes un aizbrauca.
«Ko tu teiksi par šo stāstu?» pajautāju Jānim, kad bijām palikuši divatā.
«Blēņas, kaut kādi murgi, varbūt viņam smadzenes sagājušas ķīselī,» Jānis nikni nospļāvās.
Mēs turpinājām un pabeidzām savu darbiņu, saņēmām apsolītos rubļus un atgriezāmies Jelgavā.
Ar mīnu meklētāju pēc zelta
Tā tas viss arī būtu beidzies, ja vien rudenī Alberta stāstu es nebūtu izstāstījis kādam Alūksnes neklātienes studentam. Šis kļuva varen domīgs. Pagāja ziema, un nākamajā vasarā ap Jāņu laiku kādā svētdienas rīta pusē pie mājas, kur es dzīvoju, piepukšķināja nobružāts motocikls ar blakusvāģi. Seglos sēdēja alūksnietis Einārs.
«Braucam pēc zelta!» viņš īsi noteica. «Es no armijniekiem aizņēmos mīnu meklētāju.»
«Bet kā tad tā uz dullo?» mēģināju atrunāties.
«Aizbrauksim uz Auci, sameklēsim to veci un paņemsim līdzi, gan jau tad zeltu atradīsim. Iznāks katram pa kastei,» Einārs visu bija izplānojis.
Ja jābrauc, tad jābrauc. Paķēru darba drēbes un zābakus, sēdos blakusvāģī, un laidām. Aucē nokļuvām vakarpusē. Ko darīt tālāk? Tā bija vēlēšanu diena, kad ļaudis vienotā frontē nodeva savas balsis par piedāvātajiem kandidātiem.
«Tas ir labi,» komentēja Einārs. «Iesim uz vēlēšanu iecirkni, pēc sarakstiem atradīsim, kurš ir leģionārs Alberts un kur viņš dzīvo…»
Vēlēšanu komisijas priekšsēdētāja, paveca kundzīte ar brillīti, mūsu vēlmes uzklausīja visai aizdomīgi.
«Kāpēc jums vajadzīgs kaut kāds leģionārs?» uzmetusi mums drūmu skatienu, viņa pajautāja.
Uzminu Eināram uz kājas – te mums nebija ko meklēt. Kaut ko nesakarīgu nomurmulējuši, ņēmām kājas pār pleciem.
Kļuvām drūmāki par lietus mākoņiem
Tuvojās vakars, un mēs sākām pārbaudīt Auces nomales privātmājas. Izrādījās, ka Auce plešas samērā tālu – gan Bēnes, gan Ezeres virzienā. Sastaptie ļautiņi, izdzirdot mūsu jautājumu par leģionāru Albertu, raustīja plecus un klusēja. Pa to laiku bija jau satumsis. Mēs bijām kļuvuši drūmāki par lietus mākoņiem, jo turpmākos meklējumus bijām spiesti pārtraukt.
«Vai tu vismaz apmēram zini to vietu, par kuru leģionārs stāstīja?» apzinoties mūsu sakāvi, noprasīja Einārs.
Kā nu nezināt: domās biju izstaigājis Slagūnes ceļa posmu gandrīz pa metram, tikai tās priedes man nebija zināmas. Tā arī pateicu Eināram.
Tad te nav ko kavēties! Braucam uz notikuma vietu! Taču kur nu naktī tālu aizbrauksi pa līkumotu ceļu caur Lielauces mežiem; ielīdām siena zārdā, saldi nosnaudāmies un pirmdienas rītā bijām Zebrus ezera krastā.
Ceļš uz Slagūni – kā jau Alberts stāstīja – patiesi nesen bija iztaisnots. Cik tālu no meža malas vajadzēja meklēt tās trīs priedes, bija tumša bilde.
Apbruņojāmies ar mīnu meklētāju un sākām iztaustīt katru ceļmalas priedes apkārtni. Mūsu darbarīks, draņķis, neizdeva nevienu pīkstienu. Tā pagāja visa pirmdiena. Vakarā iekūrām ugunskuru, šo to iekodām, ietināmies brezentā un pārlaidām nakti. Nākamajā rītā pievirzījāmies tuvāk ezeram – Alberts taču bija teicis, ka ezers atradies krietna spļāviena attālumā. Te priežu netrūka, arī mūsu agregāts palaikam sāka drudžaini pīkstēt. Gan ar lāpstām, gan ar rokām plēsām sazaļojošās velēnas, taču ieguvums bija tikai izrūsējušas patronu čaulītes.
Oficiantam samaksā, nokniebjot no stienīša
Nikni kā tūkstoš velni norakājāmies vēl divas dienas, tad bijām spiesti atzīt savu sakāvi. Bet varbūt zeltu jau bija savācis otrs šoferis – Kārlis? Vai arī šīs kastes, neviena neatrastas, zemē guļ vēl šodien?
Tā palika nerealizēts mūsu sapnis: kā aizejam uz restorānu «Lielupe», pasūtām izsmalcinātas vakariņas, mums katram kabatā ir zelta stienītis un plakstandziņas, un, kad oficiants atnes rēķinu, mēs nokniebjam no stienīša kādus centimetrus tīra zelta: «Nu, vai pietiks, čalīt?»
Uz «Lielupi» mēs aizgājām gan, tikai ar krievu naudu maciņos. ◆
