Viktors Pivņenko ir viens no pazīstamākajiem saksofonistiem 60. – 70. gadu Jelgavā un arī patālu ārpus tās. Bet jau ilgu laiku viņu plašākā sabiedrībā nemanīja.
Viktors Pivņenko ir viens no pazīstamākajiem saksofonistiem 60. – 70. gadu Jelgavā un arī patālu ārpus tās. Bet jau ilgu laiku viņu plašākā sabiedrībā nemanīja. Piepeši pirms pāris mēnešiem V.Pivņenko vārds tika izsaukts svinīgā sapulcē Spīdolas ģimnāzijā, kur ar 1991. gada barikāžu piemiņas zīmi tika apbalvota kārtējā jelgavnieku grupa.
Toreiz sapulcē izsauktais vīrs pēc piemiņas zīmes neatnāca. Slimības dēļ. Tā gan medaļa, gan arī diploms aizceļoja atpakaļ uz Rīgu, un vēl īsti nav zināms, kad to dabūs atpakaļ. Tomēr drīz ar Viktoru jeb, kā draugi viņu sauc, Pivu mēs satikāmies, un tas notika tajā pašā Spīdolas ģimnāzijā. Izrādās, viņš tur strādā par “zelta roku” meistaru, kam ir pa spēkam pielabot gan durvju kliņķi, gan solu un citas lietas, kuru skolā ir atliku likām.
Miera osta pēc garā šova
Kad sākās atmoda, Pivs Ozolpilī pansionātā “Jelgava” bija aprūpes māsu palīgs un sanitārs. Pēc astoņpadsmit šovbiznesā pavadītajiem gadiem viņš bija nolēmis atrast mierīgāku vietu. Likās, tas būs tikai uz mazu brīdi, taču pansionātā viņš pavadīja 14 darba gadu. Muzicēšanu bija gandrīz atmetis. “Pēc tam, kad ilgs laiks spēlēts kopā ar profesionāliem mūziķiem, “haltūrēt” pa kāzām negribēju,” vīrs pamatoja savu nostāju. Gorbačova “perestroikas” laiks raisīja jaunu rosību. Kopā ar draugu un kaimiņu Hariju Fogelmani Pivs devās pie Daugavas Vanagiem un gribēja pieteikties aizsargos. Ar tiem kontakti gan neiznāca, toties drīz abus draugus uzaicināja iestāties īpašajos kārtības sargos, kuru uzdevums bija veidot atjaunotās valsts tā saucamās spēka struktūras. Kādēļ Viktors tur gāja? To viņš pamato šādi: “Vēlēšanās aizstāvēt Latvijas valsti sirdī bija nobriedusi jau padomju laikā. Mani audzināja patēvs. Viņš bija leģionārs. Savukārt viņa tēvs – Latvijas armijas virsnieks, kas dabūja izdzīvoties pa Noriļsku. Neesmu bijis komjaunietis, pat dienējot armijā tur neiestājos.”
Ar rāciju padusē
Īpašajos kārtības sargos Viktors iepazinās ar Elmāru Kristiņu, Gustavu Kalniņu, Ediju Putnieku, kas diemžēl jau aizgājis aizsaulē, un vairākiem citiem domubiedriem. Toreiz Rīgas milicijā nacionālas vienotības trūka. Tādēļ īpašajiem brīvprātīgajiem kārtības sargiem nācās sargāt no provokatoriem Tautas frontes manifestācijas, pieskatīt revanšistiskos naida izvirdumus interfrontes sapulcēs. Viņi, atbalstot miliciju, dežurēja arī dziesmu svētkos un papildināja apsardzi Latvijas Radio namā, ko sakarā ar nacionālajām pārraidēm interfronte draudēja “spert gaisā” vēl pirms barikādēm. “”Plašķis” mugurā, rācija padusē, asaru gāzes baloniņš kabatā,” tāds tolaik bija īpašo kārtības sargu “bruņojums”. Viktors uzskata, ka mūsdienās nepelnīti aizmirsts ir Georgs Maiznieks, Latvijas Īpašo brīvprātīgo kārtības sargu komandieris. Viņš kā izlūks apakšpulkveža pakāpē bija dienējis padomju armijā un zināja, kā būtu jārīkojas šajā trauksmainajā situācijā.
1991. gada 13. janvārī Daugavmalā notika lielā tautas manifestācija pret impēristu nežēlību Lietuvā, kur pie Viļņas telecentra bija nonāvēti demonstranti. Jelgavas īpašo kārtības sargu vienība dežurēja pie tribīnēm. “Biju apģērbies solīdāk, jo zināju, ka būs jāstāv cilvēkos,” atceras Viktors. Pēc manifestācijas Jelgavas vienības vīri bija jau sakāpuši savā dzeltenajā “ikarusā”, kad pienāca komandieris E.Kristiņš un teica, ka situācija ir ļoti draudīga, tādēļ braukt uz mājām nevajadzētu. Ja kādam personīga vajadzība, tad to gan pārējie sapratīs. No 20 – 30 autobusā sēdošajiem vīriem mājās aizbraucis tikai viens. Viktors savā solīdajā mētelī un uzvalkā devās, kā saka, uz barikādēm. Gan jāpiebilst, ka pašas barikādes viņš tā īsti apskatīt dabūja kādas pāris nedēļas vēlāk. Proti, Jelgavas īpašo kārtības sargu vienība apsargāja valdības namu no iekšpuses.
Blakus logā bija lodes
“Varu padižoties, ka esmu gulējis zem pirmā Latvijas premjera galda un turklāt skaidrā prātā. Naktīs tikām “izmētāti” pa valdības kabinetiem. Pašā sākumā bijām diezgan maz, bet tad jau uz katru valdības nama logu iznāca pa pieciem sešiem vīriem,” stāsta Viktors. Arī tur vīri bija tikai ar gara spēku (Viktors katram gadījumam bija uzmaucis celtnieku ķiveri), bet varēja sagaidīt, ka, šturmējot ēku, pa logiem iekšā lēks bruņoti karavīri. Viktors dižojas arī ar lielisko kolēģu kompāniju. Tur bijusi slavenā Latvijas bobslejistu komanda, Rīgas Kinostudijas kaskadieri un pirotehniķi ar visiem saviem “ķenķeriņiem”. Salīdzinājumā ar vīriem, kas atradās Zaķusalā, Vecrīgā un citviet laukā uz barikādēm, kārtības sargiem valdības namā bija silti. Turpat blakus divas ēdnīcas, kurās, protams, baroja par brīvu. No otras puses – uzbrukuma gadījumā sargi, kas bija barikādēs, varēja kaut kur paglābties, pamūkot malā. Tiem, kas atradās telpās, atkāpšanās ceļa varēja arī nebūt. Tāpēc viens otrs no valdības vīriem staigājuši “neģīmī”, izskatījušies gadus divdesmit vecāki. Arī iekšlietu ministrs Aloizs Vaznis devis pretrunīgas pavēles. Vienu brīdi teicis: “”Omons” (Rīgas milicijas vienība, kas pakļāvās kremlim) ir ārpus likuma – kā ierauga, var sist nost.” Pēc trim stundām rīkojums atkal cits: “”Omona” uzbrukuma gadījumā lūdzu nepretoties!” Ieroči īpašajām brīvprātīgo kārtības sargu vienībām, protams, nav doti. Kā melnais humors bijusi atziņa, ka pistoli vai triecienšauteni varēs dabūt rindas kārtībā pēc tam, kad nošaus kādu Iekšlietu ministrijai pakļauto milici. Barikāžu spriedzes kulminācijas brīdī 20. janvāra vakarā, kad notika “omona” uzbrukums Iekšlietu ministrijai, Viktoram bija uzdevums novērot notiekošo no valdības nama augšējā stāva loga. Nākamajā rītā atklājās, ka blakus logā bija sašautas lodes. To nevarēja izdarīt “omons”, bet gan kāds snaiperis no tā saucamā trešā spēka, kas arī pārstāvēja impēriju. Kārtības sargi tos saukuši par “Alfa vīriņiem”. Tolaik runāja, ka padomju desantnieku divīzija Pleskavā un vēl citu vienību komandieri esot atteikušies uzbrukt nevardarbīgajiem, gandrīz neapbruņotajiem Rīgas sargiem.
Ne vieglāk, bet labāk
Pēc 1991. gada janvāra – februāra barikādēm nāca augusta pučs, kas likās vēl nopietnāks drauds. Jelgavas īpašo kārtības sargu vienība ar saviem diviem mikroautobusiem “Latvija” arī tajā laikā turpināja atklāti un varonīgi patrulēt savas pilsētas ielās, kaut šur un tur, piemēram, pirms Lielupes tilta Cukura un Rīgas ielas krustojumā, stāvējusi padomju bruņumašīna. Kad puča izgāšanās jau kļuva redzama, tad Jelgavas kārtībnieki dežurējuši pie partijas mājas, lai neļautu izvest dokumentus.
Par tagadējo laiku Viktors teic, ka īsti nav tā, kā gribējies. “Tu ieej bodē, un asaras sariešas, redzot, kā mammīte, kas visu mūžu nostrādājusi, nevar atļauties nopirkt pienu un puskukulīti maizes. Abi neiznāk,” saka Viktors. Viņš atceras domu, ko jaunībā septiņdesmitajos gados, Jelgavā spēlējot kafejnīcā “Dzirkstele”, Pivam teicis jau gados vecāks vīrs bundzinieks Nikolajs Šmēdiņš. Nikolajs salīdzinājis Latvijas brīvvalsti ar toreizējo it kā stabilo padomju režīmu. “Tagad ir vieglāk, bet Ulmaņlaikos bija labāk,” tāda bijusi viņa atziņa. Arī tagad viņam nav šaubu, ka vajadzēja riskēt un cīnīties par Latvijas valsts atjaunošanu. Taču, pēc Viktora domām, piecpadsmit gadu ir pietiekami ilgs laika sprīdis, lai no mežonīgā kapitālisma pārietu uz attīstīto.
