Esam tikuši skaidrībā (skat. «Ziņas» 21. septembrī), ka Latvijas Republikā zemi bez ierobežojumiem drīkst iegādāties vairums ārzemju uzņēmējsabiedrību, ja ar attiecīgām valstīm Latvija noslēgusi starptautiskus līgumus.
Esam tikuši skaidrībā (skat. «Ziņas» 21. septembrī), ka Latvijas Republikā zemi bez ierobežojumiem drīkst iegādāties vairums ārzemju uzņēmējsabiedrību, ja ar attiecīgām valstīm Latvija noslēgusi starptautiskus līgumus. Ja arī uz kādām valstīm attiecināmi ierobežojumi, tad arvien pastāv iespēja tos pārvarēt vai apiet.
Noskaidrojām arī, ka Latvijā kopumā nav brīvi pieejama saprotami izklāstīta, precīza, apkopojoša informācija par to, cik tad īsti zemes pieder mums.
Ja nav priekšstata, nav kopainas. Ja nav tās – nevar būt pamata jelkādam satraukumam: viss it kā kārtībā! Tāpēc tikai gudrākie saprot: par sviestmaizi pārdodot savus nekustamos īpašumus pirmajam svešiniekam, kas izsaka piedāvājumu, var palikt vienīgi zaudētājos. Savukārt Rietumvalstu pircēji zina, ko dara, iepirkdami īpašumus Latvijā un citās postsociālisma valstīs, jo jau pavisam drīz, tikko mēs iestāsimies Eiropas Savienībā, zeme Latvijā patiešām kļūs vērtīga, taču tad vairs šī vērtība nepiederēs mums. Ar vēl mazāku pārliecību var cerēt, ka reiz pārdotā zeme arī turpmāk tiks izmantota lauksaimnieciskajai ražošanai…
Šajā sakarā ir dīvaina politiķu vēlme vēl vairāk vienkāršot iespējas ārzemniekiem pirkt zemi. Saka jau: kura maizi ēd (ES), tā stabulē jāpūš (t.i., jāpakļaujas vienotai likumdošanai utt.), tomēr, arī pūšot, prātīgāk būtu atsperties un stāvēt uz savas zemes!
***
Kādēļ gan lauku ļaudis gatavi pārdot savu senču atstāto mantojumu?
Stāvot uz ES sliekšņa, zemes vērtība Latvijā var tikai augt. Tas gan nenozīmē, ka zeme arī turpmāk tiks izmantota tikai un vienīgi lauksaimnieciskās produkcijas ražošanai, bet to labprāt pirks kā nekustamo īpašumu (kas ir lielākā vērtība pati par sevi), kā apmežojamas platības…
ES maksā labas subsīdijas par zemju apmežošanu, un šīs teritorijas mūsu valsts iedzīvotajiem varētu būt pamatīgs kapitāls. Tiesa, valsts palīdzība lauku ļaudīm šai ziņā ir visai maza un dažādas solītās programmas (piemēram, atbalsts zemes īpašuma iegādei, ja zeme netiek privatizēta par sertifikātiem un ja to viens no otra pērk) tā arī «uzkārušās» solījumu līmenī: bija paredzēts, ka zemes pirkšanai Latvijas Hipotēku un zemes banka varētu izsniegt kredītus ar atvieglotiem noteikumiem, taču diemžēl šis process praksē tā arī netika īsti ieviests. Konkrēts iemesls grūti nosaucams vārdā, to var tikai nojaust: acīmredzot bankas domā vienīgi par sava kapitāla vairošanu, tāpēc ar mieru izsniegt tikai ļoti drošus kredītus. Drošumu varētu radīt valsts galvojums. Ja tāda nav, tad lauksaimnieciskā darbība netiek uzskatīta Latvijā par drošu garantu. Taču par kādu valsts galvojumu var runāt attiecībā uz mūsu valsts lauksaimniecību?
Salīdzinot ar ES valstīm, Latvijā lauksaimniecībā nodarbināto skaits patiešām ir ievērojami lielāks. Pēdējos gados lauksaimniecībā, mežsaimniecībā un arī zvejniecībā nodarbināto iedzīvotāju ir apmēram 17,6 % no visiem tautsaimniecībā strādājošajiem. Ja salīdzina, piemēram, ar Īriju, kas ES uzņemta viena no pēdējām pavisam nesen, tur šis skaitlis ir 10,7 %, bet Beļģijā – tikai 2,4 %, kaut arī tā ir līdzenumu zeme. Savukārt Somijā – 7,1 %. Turklāt vēlreiz jāuzsver, šai rādītājā tiek ietverta ne tikai lauksaimniecība un mežsaimniecība, bet arī zvejniecība. Tātad lauksaimniecībai Latvijā (vismaz līdzšinējā izpratnē) it kā nav nākotnes. Kā tad lai valsts, kas to labi zina, dotu kaut kādas garantijas un kādēļ lai bankas izsniegtu kredītus?
Saeimas Tautsaimniecības komisijā vēl pavisam nesen, pagājušajā nedēļā, izskanēja bažas, ka Latvijas Banka dod norādījumus komercbankām – kādos gadījumos, ja tās izsniedz kredītus lauksaimniecībā nodarbinātām personām, ir jāveido uzkrājumi tā sauktajā garantiju fondā. Protams, jebkurai komercbankai strādāt ar šādiem noteikumiem ir apgrūtinoši. Tāpēc arī zemniekiem saņemt kredītus kļūst arvien sarežģītāk.
Tomēr valsts politikai vajadzētu mainīties. Jo nekustamais īpašums – ēkas, būves, zeme un mežs – tā ir vērtība, ar kuru ieejot ES, mūsu iedzīvotāji varētu attīstīt turpmāko ražošanu: protams, ka ir labāk nevis mums savā valstī būt sveša īpašnieka zemes nomniekiem, bet gan otrādi – savu zemi iznomāt, ja kaut kādu iemeslu dēļ nespējam vai nevēlamies to apsaimniekot.
Apstākļos, kad arvien vairāk attīstās brīvais tirgus, kad robežas vaļā, vajadzīga ļoti augstražīga tehnika, lai Latvijā lauksaimniecība būtu rentabla. Nepieciešama arī ļoti augsta pārstrādes rūpniecības tehnoloģija. Pārstrādes rūpniecība Latvijā tomēr atbalstu saņem, bet lauksaimnieciskā ražošana – praktiski ne! Tas rada priekšnosacījumus tam, ka lauku cilvēkiem, kam jāmaksā samērā augsts zemes nodoklis, nav viegli uzturēt zemes platības, ja nav modernas tehnikas. Ir izgāzušās daudzās teorijas par to, ka būs SIA, kas apkalpos vietējos lauksaimniekus, ka tiks izmantota pašvaldību tehnika… Patiesībā izdzīvot spēj tikai tās zemnieku saimniecības, kuru rīcībā ir šī tehnika.
Ļoti pozitīvi un rosinoši bija tas, ka Latvijā pagājušā gada subsīdiju programmā bija ietverts nosacījums par jaunas tehnikas iegādi, pusi summas sedzot valstij no Zemkopības ministrijas budžeta. Taču šajā gadā šāda iespēja tika pārtraukta sakarā ar lielās «Eiropas naudas» gaidīšanu. Šie SAPARD programmas iedarbināšanas gaidīšanas svētki pārāk ieilga, un tikai nesen kļuvis skaidrs, kad šī nauda reāli Latvijā būs. Tātad, ir cerības, ka varētu tikt atjaunots arī līdzfinansējums jaunās tehnikas iegādei.
Protams, zemniekiem ir pamatotas bažas par to, ka SAPARD ir runga ar diviem galiem. Tomēr šī nauda var būt Latvijas zemniekiem izdevīga. Diemžēl noteikumi, kas izstrādāti Zemkopības ministrijā un arī akceptēti ES, nosaka, ka šo naudu zemnieks var saņemt tikai pēc tam, kad jau savu projektu ir realizējis, tas ir, zemniekam vispirms no bankas jādabū kredīts, un tikai pēc tam, ja projekts būs attaisnojies, SAPARD atmaksās ieguldījumus. Jaunu tehniku iegādājoties, tas, protams, būs vienkāršāk, bet sarežģītāk, piemēram, lauksaimniecībai nederīgo platību apmežošanas gadījumos: vienīgi tad, ja iestādītā kultūra būs ieaugusies, var cerēt uz ieguldīto līdzekļu atmaksu. Bet projektam vajadzīgā nauda zemniekam jāmeklē pašam, sadarbojoties ar vietējām bankām, kuras, kā jau sacīts, nelabprāt finansē nedrošus projektus… Turklāt, ja arī sākotnējais finansējums sagādāts, pēc trīs gadiem var izrādīties, ka, piemēram, jaunā meža stādījums nav iesakņojies, iznīcis, un tādā gadījumā nelaimīgais zemnieks vienkārši neko nesaņem, turklāt palikdams «dziļos mēslos».
Lai gan jebkura nauda, kas nāk kā dāvinājums, kā papildu finansējums, ir laba nauda, zināmā mērā SAPARD tomēr ir tāds kā ūdens uz Latvijas baņķieru dzirnavām. Īpaši, ja apsver līdzšinējo pieredzi, kas nebūt neliecina par izcilu godprātību jebkāda veida papildu finansējuma apsaimniekošanā…
Turklāt jāuzsver, ka SAPARD līdzekļi galvenokārt tiks novirzīti lieliem, drošiem projektiem. Ieguvēji arī šoreiz, protams, būs pārstrādes uzņēmumi, kas, pats par sevi, nav slikti, bet lauksaimnieciskās produkcijas ražotāji pie SAPARD naudas varēs tikt tikai retos izņēmuma gadījumos – tad, ja viņam būs lielas zemes platības, ja būs attīstīta saimniecība vai viņš pārorientēsies uz netradicionālu ražošanu, tajā skaitā – uz tūrismu. Tātad vietējo nelielo ražotāju stimulācijai šī nauda nebūs izmantojama.
Tāpēc arvien biežāk ļaudis laukos, redzēdami, ka nespēj uzsākt reālu ražošanu, izšķiras par īpašuma pārdošanu, daudz nedomādami par šāda darījuma tālejošajām sekām nākotnē.
Tostarp visi valsts pasākumi lauku ražotāju atbalstam diemžēl aprobežojas ar reģionālā fonda finansējumu: īpaši atbalstāmajos reģionos no šā fonda palīdz segt vismaz kredītprocentus. Taču nākamā gada valsts budžetā arī reģionālajam fondam nepieciešamo 1,3 miljonu vietā iedalīti tikai 800 000 latu, bet tas nozīmē, ka būs jāpārtrauc daļa jau iesākto projektu finansējumu. Daudziem zemniekiem, kas ņēmuši kredītus, tas var beigties traģiski. Tas var būt vēl viens mudinājums spert izmisuma soli – atbrīvoties no zemes sloga par jebkādu cenu.
