1991. gada 23. augustā tika pieņemts likums «Par Latvijas Republikas Zemessardzi», kas noteica – Zemessardze ir brīvprātīgs militarizēts sabiedrības pašaizsardzības formējums.
1991. gada 23. augustā tika pieņemts likums “Par Latvijas Republikas Zemessardzi”, kas noteica – Zemessardze ir brīvprātīgs militarizēts sabiedrības pašaizsardzības formējums. Lai likumu realizētu, tika izvirzīti galvenie uzdevumi – iesaistīt pilsoņus valsts aizsardzības un sabiedriskās kārtības nodrošināšanā, uzturēt savas struktūrvienības kaujas un mobilizācijas gatavību, apmācīt zemessargus dienesta uzdevumu izpildei.
Tolaik Latvijas laukos un pilsētās sāka pieteikties brīvprātīgie – nāca gan jauni puiši, gan vīri ar sirmām galvām. Līdz 1991. gada decembrim 35 teritoriālajos bataljonos bija iestājušies ap 10 000 cilvēku.
Zemessardzes vadības koordinēšanai 1991. gadā tika nodibināts Latvijas Republikas Zemessardzes štābs. Par pirmo Zemessardzes priekšnieku kļuva toreizējās Latvijas Republikas Augstākās Padomes priekšsēdētājs Anatolijs Gorbunovs, bet par Zemessardzes štāba priekšnieku – Ģirts Valdis Kristovskis.
1991. gada 25. septembrī sākās Zemessardzes bataljonu formēšana atbilstoši valsts teritoriālajam iedalījumam. Lai nodrošinātu operatīvu Zemessardzes darbību tās uzdevumu veikšanai, 1992. gadā bataljoni tika pakļauti novadu vienībām, kas 30. jūnijā tika pārdēvētas par Zemessardzes 1. Rīgas apriņķa brigādi ar štābu Rīgā, Zemessardzes 2. Vidzemes novada brigādi ar štābu Cēsīs, Zemessardzes 3. Latgales novada brigādi ar štābu Rēzeknē, Zemessardzes 4. Kurzemes novada brigādi ar štābu Liepājā un Zemessardzes 5. Zemgales novada brigādi ar štābu Ogrē. Katrā brigādē ir sešu septiņu kājnieku bataljoni. Zemessardzes bataljonu robežas nosaka valsts administratīvi teritoriālais iedalījums.
Pēc trim gadiem – 1994. gada 24. novembrī – saskaņā ar likumu “Par valsts aizsardzību” tapa Nacionālie bruņotie spēki, apvienojot Aizsardzības spēkus un Zemessardzi.
Tagad Zemessardze ir lielākais Nacionālo bruņoto spēku formējums, kurā ietilpst aptuveni 15 000 zemessargu – aptuveni 1400 ierindas, bet 13 500 – ārrindas dienestā, uzdevumus pildot no darba brīvajā laikā. Zemessardzes organizācijas pamatā ir vienvadības princips, un no 1993. gada to realizē Latvijas Republikas Zemessardzes komandieris, kas no 1994. gada tieši pakļauts Nacionālo bruņoto spēku komandierim.
1992. gada 1. maijā tika nodibināta Speciālo uzdevumu vienība, ko 1997. gadā pārdēvēja par Zemessardzes vienību “Vanags”. Tās galvenais uzdevums ir nodrošināt kaujas gatavību, piedalīties apmācībās, kā arī attīstīt speciālo uzdevumu vienības karavīriem nepieciešamās fiziskās un morālās īpašības. Sadarbībā ar valsts tiesībsargājošām institūcijām “Vanaga” zemessargi piedalās arī sabiedriskās kārtības nodrošināšanā, sevišķi svarīgu personu apsardzes, valsts robežapsardzības un ekonomisko interešu aizsardzības pasākumos Latvijā, kā arī iznīcina sprādzienbīstamos priekšmetus. Vienības “Vanags” zemessargi piedalījušies Romas pāvesta, Dānijas karalienes, Zviedrijas karaļa, NATO Militārās komitejas priekšsēdētāja, Turcijas Lielās nacionālās sapulces priekšsēdētāja, Somijas prezidentes un citu Latvijas viesu oficiālo vizīšu nodrošināšanā.
Zemessardzes bruņojumā ir galvenokārt vieglie strēlnieku ieroči: 9 mm Makarova sistēmas pistoles, 11,43 mm “Colt” sistēmas pistoles, 9 mm MP – 5 sistēmas mašīnpistoles, 7,62 mm M – 14 sistēmas karabīne, 7,62 mm Kalašņikova sistēmas triecienšautenes, 7,62 mm G – 3 sistēmas tiecienšautenes, 7,62 mm Kalašņikova sistēmas ložmetēji, 7,62 mm HK – 21E sistēmas ložmetēji, 40 mm RPG – 7 sistēmas granātmetēji, 84 mm “Carl Gustav M48” sistēmas granātmetēji, kā arī prettanku ieroči – 90 mm M1110 bezatgrūdes lielgabali.
