Reizēm viņi paši neesot pārliecināti, kur dzīvo – Zemgalē, Latgalē vai tomēr Augšzemē. Bet par to gan vienisprātis visi zasieši: viņu dzīve norit parkā.
Reizēm viņi paši neesot pārliecināti, kur dzīvo – Zemgalē, Latgalē vai tomēr Augšzemē. Bet par to gan vienisprātis visi zasieši: viņu dzīve norit parkā.
Konkursam «Sakoptākais Zemgales pagasts» izvirzītais Zasas pagasts atrodas vistālāk un ir pats mazākais. Tas atrodas tik tālu, ka pat mobilais telefons atsakās savienot ar «ārpasauli». Bet tieši šajā pagastā vairāk nekā citur Zemgalē domāts par internetizāciju, pagasts «velk līdzi» arī rajonu, lai iekļautos vienotā pašvaldību informācijas sistēmā. Zasā ir bagātas senatnes tradīcijas un bagāta arī valoda. Tur ir vislabāk uzturētie pašvaldības ceļi Zemgalē. Lai tie arī turpmāk būtu perfekti, zasieši saņēma Satiksmes ministrijas speciālo balvu – čeku par 10 000 latiem un satiksmes drošībnieku vesti jāņtārpiņu krāsā. Un vēl šī pagasta pašvaldība tika atzīta par labāko attiecību veidošanā ar sabiedrību.
Tikai gotiņas «stutē» zemniekus
Pagasts, kuru no Jelgavas šķir divarpus stundu brauciens, aizņem 114000 kvadrātkilometru, no kuriem tikai samērā neliela daļa ir lauksaimniecībā izmantojamā zeme. Tās auglība ir zem vidējās Latvijā, tādēļ pat bez datorizētām metodēm skaidrs, ka labības audzēšanai nav piemērota. Pirmās brīvvalsts laikā, pamatojoties tikai uz augšņu izpēti un apkopojot senču pieredzi, tika konstatēts, ka Zasas apkārtne ir visvairāk piemērota piena lopkopībai. Tādēļ ne laika ritums, ne sociālie un politiskie satricinājumi nav mainījuši vietējo iedzīvotāju tradicionālo saimniecisko orientāciju. Vēriens gan nav tāds kā kādreiz tik stiprajai kolektīvajai saimniecībai «Zasa», tomēr pagastā joprojām ir krietns ganāmpulks: 594 govis, no kurām par 210 tiek saņemtas valsts subsīdijas (tas iespējams tādēļ, ka konsekventi organizēta lopu pārraudzība). Vietējie zemnieki galvenokārt tur tikai nedaudz govju. Izņēmums ir zemnieku saimniecība «Raiņi», kurā Rāviņu ģimene joprojām «sitas» ar lielfermu. Graudus lielās platībās audzē tikai vienā zemnieku saimniecībā – «Viesuļos», taču arī tā ar graudkopību vien jau sen būtu izputējusi, ja kādreizējās sovhoza darbnīcās neierīkojusi licencētu lopkautuvi. Pateicoties tai, Zasā noslēdzas pilns ražošanas cikls: zemnieki nodod lopus, kautuve tos pārvērš gaļā, ko realizē divos savos veikalos Jekabpilī un stendā vienā no Rīgas tirgiem. Produkcija ir ļoti pieprasīta, jo «Viesuļi» cieši sadarbojas ar vietējo individuālo uzņēmumu «Dzirnupe», kas gaļu pārstrādā dažādās kulinārijas delikatesēs. «Dzirnupe» ar sātīgām, gardām un lētām maltītēm apgādā ne vien Zasas vidusskolu un pagasta ļaudis, bet arī visa Jēkabpils rajona bērnudārzus, slimnīcas un citas iestādes.
10000 latu – baltajiem lielceļiem
Zasas pagastvecis Visvaldis Cišs apgāž priekšstatu par to, ka pagastā būtu sagaidāmas vienīgi šosejas. Drīzāk ir pretēji: taujājot ceļu uz Zasu, tiek saņemta atbilde, lai braucot vien taisni pa asfaltu, kolīdz tas beigšoties, Zasa būšot klāt. Kādēļ tad uzvara reģionālajā konkursā?
Izrādās, pagasta saņemtā nominācija skan «Lauku ceļu saimnieks». Tas nozīmē, ka zasieši nevis uzbur ne no kā asfaltētus vai bruģētus ceļus, bet par pieticīgajiem rajona ceļu fonda līdzekļiem, tos pārdomāti un racionāli izlietojot, spēj uzturēt labā kārtībā tos pašus baltos, kūpošos lielceļus. Tie savlaicīgi tiek remontēti, greiderēti, ziemā no tiem regulāri tiek tīrīts sniegs. Turklāt sniegs vienmēr tiek novākts arī no piebraucamajiem ceļiem mājām: nevienam pagasta iemītniekam netiek atteikts. Tas viss prasa ne tikai lielus finansu līdzekļus, bet arī apsviedīgumu un «savu funktieri». No rajona ceļu fonda katram pagastam iekšējo ceļu uzturēšanai tiek iedalīta summa proporcionāli ceļu kopgarumam. Nevienam netiek ne santīms vairāk. Zasiešiem apkopjami 74 kilometri grantēto ceļu. Varētu kādu gadu netērēt ne nieka, iekrāt naudiņu un pēc tam uzbūvēt labu jauna ceļa gabalu. Bet pa to laiku tie ceļi, kas noslogoti mazāk intensīvi, apaugs ar zāli… Zasieši izdomāja citādi: viņi vienojās par aizņēmumu ar kaimiņu pagastiem, kuriem attiecīgajā gadā ceļu uzturēšanas līdzekļi tiek ietaupīti nākamajam gadam. Pēc tam parāds tiek atdots. Līdz ar to nauda «neguļ» bez darba, tā ir apritē.
Tāpat kā daudzviet citur Latvijā, Zasas pašvaldības ceļus apdraud baļķu vedēji. Mežu cirtēji gan piesola «samaksāt kādu piecīti», lai tik ļaujot braukt. Taču kas ir pieci lati, ja jaudīgie baļķu vedēji sabojā ceļu, bet viena krava grants remontam maksā vismaz 20 latu? V.Cišs, viltīgi piemiegdams aci, tomēr teic, ka pret dangātājiem izdomāts «gājiens ar šaha zirdziņu»: vienkārši uzlikšot uz ceļiem transportlīdzekļu svara ierobežojuma zīmi. Piemēram, ne vairāk par 20 tonnām. Un būs kārtība. Protams, paredzēts sadarboties ar ceļu policiju, vajadzēs vairāk kontrolēt, taču nebūs materiālu zaudējumu.
Vispār uz atzinību, uz pašvaldības ceļu labākā saimnieka godu zasieši gājuši ilgi, nopietni un mērķtiecīgi jau vairāk nekā piecus gadus, īstenojot savlaicīgi izstrādāto ilgtermiņa programmu. Tas ir, tāpat kā citās pagasta dzīves sfērās, arī ceļu saimniecībā valda plānveidīgums, taupīga un saimnieciska attieksme. Noteicošais pirmkārt ir katra kopjama ceļa nozīmīgums: svarīgi, lai varētu kursēt sabiedriskais transports, lai uz skolu tiktu skolēni. Plānveidīgumu mazliet «sašķieba» par uzvaru konkursā saņemtā naudas balva – 10000 latu, tāpēc bezmaz vai pirmo reizi daudzu gadu laikā uzreiz nav īsti skaidri zināms, kā šī summa tiks izmantota – vai nu kāds ceļa posms tiks uzbūvēts no jauna, vai kāds gabals noasfaltēts. Taču, tā kā šī nauda «nāk» no Latvijas ceļu fonda līdzekļiem, viennozīmīgi tā tiks ieguldīta Zasas ceļos.
Katrai iecerei – pamatīgs «funktieris»
Zasā daudz ko pieņemts vismaz septiņreiz mērīt, pirms uzsāk. Tajā pusē sakari ir problēma. Pagastā ir «Lattelekom» centrāle ar 500 abonentu numuriem un stipri viduvēju sazināšanās kvalitāti, mobilais telefons pārsvarā klusē. Tādēļ drīzumā LMT paredz būvēt «torni». Mūsdienu tehnoloģijas piedāvā arī internetu, tādēļ zasieši jau vairākus gadus konsekventi realizē vienlaikus vairākus informatizacijas projektus. Izdevās sekmīgi izstrādāt un aizstāvēt projektu, ko finansēja Sorosa fonds, 2000. gadā izstrādāts projekts Valsts investīciju programmas ietvaros informācijas tīklu attīstībai pašu un kaimiņu pagastiem. Iesaistīšanās projektos ļāva saņemt pērn 14407 latu finansējumu. Jau izveidota bezvadu gaisa datu pārraides maģistrāle Līvāni – Zasa – Ancene – Asare – Alksnīte un pieslēgti deviņi pašvaldību iestāžu klientu punkti Mežgalē, Zasā, Vandānos, Dignājas pamatskolā un vairākās citās apdzīvotajās vietās. Projekta šā gada kārtā paredzēts izveidot maģistrāles rezerves pieslēgumu Viesīte – Alksnīte, kā arī maģistrālei pieslēgt vairākas kaimiņu pašvaldības. Šīs kārtas galvenais uzdevums ir datu serveru centra izveide Zasā, bet projekta trešajā kārtā paredzēts šo centru integrēt vienotajā Valsts reģistru sistēmā. Lai visas šā reģiona pašvaldības varētu pāriet darbā «on – line» režīmā.
Jāpiebilst, ka Zasas vidusskolā jau datorizētas divas klases, skolai iegādāti kopumā jau 28 datori. Tāpat kā pārējās nozares, arī informatizācijā zasieši nestrebj karstu, bet meklē izdevīgāko un drošāko variantu. Piemēram, «Lattelekom» piedāvāja pieslēgumu un sakarus internetā, taču cena tika prasīta barga. Tādēļ tika noslēgts līgums ar interneta pakalpojumu sniedzēju firmu «Delfi» par sakaru nodrošināšanu ar tā dēvēto radiolinku palīdzību. Tajā brīdī iedarbojās konkurences mehānisms: «Lattelekom» krasi pazemināja pieprasīto maksu, un nu zasieši lēš, ka pašreiz piedāvātā cena varētu būt pieņemama, īpaši, ja «Lattelekom» sola interneta pieslēgumu optiskajiem kabeļiem, kas nodrošina daudz kvalitatīvākus un drošākus sakarus nekā bezvadu sistēmas.
Visi zasieši dzīvo… parkā
Vispār šo vietu kādreiz sauca par Viesienu. Bet 1706. gadā mirušā barona Zasa piemiņai tā tika pārdēvēta. Vēl pēc nepilniem simts gadiem cits barons – Grejs – sāka Zasā ierīkot parku. Tas tika veidots līdzīgi Gatčinas ainavu parkam (Pēterburgas pievārtē): dabīgais reljefs ar mākslīgi uzplūdinātajiem dīķiem, saliņām un tiltiņiem rada romantiskas noskaņas. Patiesībā Zasas pagasta centrs ir parks, kas aizņem 23 hektārus. Ne pils, ne muižas gan sen vairs nav, taču ir gan sena liepu aleja, gan vīna pagrabs, estrāde un daudzas saliņas. Gandrīz katru dienu parkā ierīkotajās ugunskuru vietās pulcējas ciemata iedzīvotāji un tūristi, skan koncerti vai notiek jautri sarīkojumi. Jāņos ugunskuri deg ne tikai uz cietzemes, tie tiek sakurti arī uz plostiem. Parkā norunā pirmās romantiskās satikšanās un parkā ar makšķerkātiem Dzirnupītes krastos dirn mūžīgie optimisti makšķernieki; tur salidojumos pulcējas skolas absolventi un ar spieķīti rokā pastaigājas vecas māmuļas. Starp citu, vecums Zasā nav šķērslis aktivitātēm: Ārija Rāviņa šovasar nosvinējusi 75 gadu jubileju, taču joprojām kultūras namā māca jauniešiem disko dejas!
Četras bibliotēkas, savs muzejs, luterāņu baznīca (celta 1750. gadā), kurā notiek arī katoļu dievkalpojumi, teicams sporta laukums (nupat Zasā sportojuši Tautas partijas skrējēji, metēji un cilātāji savās tradicionālajās sporta spēlēs). Viesu nams, pasts, doktorāts… Tas viss ir Zasā, parkā. Tur ir arī savs Vilkaču koks un Svētavots, Mīlestības saliņa un viens no pieciem tiltiņiem, kas ir «īpaši īpašs»: ja, pār to ejot, klusībā iedomājas vēlēšanos, tā noteikti piepildoties. Turklāt pavisam noteiktā termiņā – līdz nākamajai reizei, kad radīsies iespēja vēlreiz būt Zasā un pāriet tiltiņu.
