Lai apspriestu pašreizējo situāciju lauksaimniecībā un meklētu ceļus, kā to uzlabot, pirms Latvijas Zemnieku federācijas 8. kongresa Jelgavas rajona Zemnieku apvienībā bija sapulcējušies aktīvākie zemnieki no mūsu, Dobeles un Bauskas rajona.
Lai apspriestu pašreizējo situāciju lauksaimniecībā un meklētu ceļus, kā to uzlabot, pirms Latvijas Zemnieku federācijas 8. kongresa Jelgavas rajona Zemnieku apvienībā bija sapulcējušies aktīvākie zemnieki no mūsu, Dobeles un Bauskas rajona. Sanāksmē izskanēja viedoklis, ka situācija, kādā Latvijas zemnieki nonākuši, ir gauži līdzīga tai, kāda valda Polijā. Tādēļ loģiski būtu pievienoties poļu zemnieku protestam.
Bet kas organizēs?
Te viss arī atduras, jo zemniekiem Latvijā nav vienas, stipras un vienotas organizācijas, kura spētu aizstāvēt viņu intereses un ietekmēt valdības lauksaimniecības politiku tai vēlamā virzienā. Jā, iespējams, ka par tādu varētu veidoties Latvijas Zemnieku federācija.
Dobelnieks Modris Vilsons secināja, ka liela daļa zemnieku neizprot situāciju, nedomā, neanalizē to. Un tieši viņu vienaldzība, neizpratne veicināja lauksaimniecības produkcijas pārstrādes uzņēmumu izslīdēšanu no pašu ražotāju rokām. Sākumā tos ieguva vietējie «izredzētie», bet tagad pārstrāde jau ir ārzemnieku rokās. Kurš mums paskaidros, kā par sertifikātiem pirktos uzņēmumus pārdeva ārzemniekiem un kura kabatās saplūda no tirgošanās iegūtie miljoni latu?
Zemgale ir Latvijas maizes klēts, tādēļ saruna ik pa brīdim atgriezās pie graudkopības. Bauskas rajona zemnieks Arvīds Kaņevskis runāja par pārstrādātāju peļņas apjomiem. Pērn salīdzinājumā ar 1997. gadu pārtikas graudu iepirkuma cena samazinājās gandrīz divas reizes. Bet vai maizes kukulītis tāpēc kļuva lētāks? Līdzīgi ir arī gaļas un piena pārstrādē.
Mūsu zemnieks prot un var saražot labas kvalitātes produkciju, kas pārspēj ārzemēs ražoto. Taču mūsējie nevar konkurēt ar ārzemniekiem produkcijas cenu laukā, jo viņu subsīdijas nav salīdzināmas ar mūsējām. Turklāt Eiropas zemnieki saņem arī eksporta subsīdijas un mūsējos spiež no divām pusēm – vietējie monopolisti un ārvalstis.
Gaidīt, lai valdība atrisina Latvijas zemnieku problēmas, ir vairāk nekā naivi. Bieži vien tās lēmumi ir pavisam pretēji zemnieku vēlmēm.
Sākot no šā gada, cukurbiešu audzētājiem būs noteiktas kvotas, viņiem skaidra ir arī samaksas sistēma. Taču daudzi ir iesējuši labību, jo ziemāju sēju uz pavasari atlikt nevarēja. Diemžēl neviens šobrīd nezina, cik graudu iepirks un cik par tiem maksās. Kā rēgs katram aiz muguras stāv iespēja, ka graudus ievedīs no Ukrainas, Kazahijas vai citas vietas. Un tā būs tikmēr, kamēr pārstrādes uzņēmumi nepiederēs pašiem ražotājiem.
Ir skaidrs, ka stratēģiski svarīgi ir izveidot vienotu zemnieku organizāciju, kura būtu brīva no partiju cīņām, bet patiesi gādātu par zemniekam nozīmīgām lietām. Iespējams, ka bāze tai varētu būt jau esošā Zemnieku federācija. No valdības vajadzētu atbalstu nopietnam kredītam, lai zemniekiem uz kooperācijas pamatiem pašiem būtu iespējams veidot savu graudu pārstrādes uzņēmumu. Vairāk informācijas par laucinieku dzīvi jāsniedz pilsētniekiem, viņi jāaicina atbalstīt zemniekus, pērkot Latvijā ražotu pārtiku.
Visi, kam vien ir kādi priekšlikumi par lauksaimniecību jomu, tiek aicināti uz rajona Zemnieku apvienību. Jālemj taču reiz pašiem!
