Sarunājoties ar zemnieku saimniecības «Cielaviņas» saimnieku Uldi Rijkuri, nevar nepamanīt viņa optimismu, ko palīdz saglabāt pārliecība un saskaņa pašam ar sevi, kā arī atklātību jautājumā par nākotnes sapņiem un līdz šim sasniegto.
Sarunājoties ar zemnieku saimniecības «Cielaviņas» saimnieku Uldi Rijkuri, nevar nepamanīt viņa optimismu, ko palīdz saglabāt pārliecība un saskaņa pašam ar sevi, kā arī atklātību jautājumā par nākotnes sapņiem un līdz šim sasniegto.
«Cielaviņas» ir vidēji liela saimniecība…
Definēt var dažādi, piemēram, ģimenes saimniecība vai kā citādi. Iznīkuši neesam. Dzīvojam, bet ne lepni, jo nav modernas tehnikas. Visus darbus pieņemamā līmenī veicam ar MTZ trīs gadus vecu traktoru un citu tehniku, kas privatizēta no bijušā kolhoza «Ziedkalne». Pašiem tiešām daudz jāstrādā.
Vai visa šā gada raža tika novākta un realizēta?
Jā, cukurbiešu kvota ir veiksmīgi izpildīta, taču ar nelieliem zaudējumiem, jo slikto laika apstākļu dēļ cukura daudzums saknēs bija zemāks par noteikto bāzes procentu. Novācu aptuveni 35 tonnas cukurbiešu no hektāra. Arī labību laikus nokūlu un jau augustā pārdevu intervencē, kur, manuprāt, tika piedāvāta pieņemamākā, protams, ne jau optimāla, iepirkuma cena. Nevis tā kā «Dobeles dzirnavniekā» izsoles… Ziemas kviešu ražība bija 40 centneru no hektāra.
Naudas ziņā, saņemto un iztērēto saliekot kopā, iznāk nulle. Tikai audzējot bietes, paliek līdzekļi, ar ko nomaksāt kredītus. Varu aiziet uz banku un parādīt, ka neesmu nabags un varēšu aizņēmumu atdot.
Tad jau neatliek līdzekļu, ko ieguldīt uzņēmuma attīstībā.
Saimniecības, kurām ir lielas zemes platības, spēj daudz ātrāk attīstīties, nomainīt veco tehniku uz modernāku, gūt darba augļus. Savu saimniecību pieskaitu pie vidējā slāņa, taču dažreiz ir skumīgi vērot, kā cīnās apkārtējie. Esmu sagādājis nepieciešamo tehniku, taču citi to nav varējuši. Neesmu plānojis tuvākajā laikā palielināt sējumu platības, nevēlos kaut kur otrā pagasta malā kādu zemes pleķi iekopt. Pašreiz visa zeme atrodas mājas tuvumā: no 110 hektāriem, ko izmantoju, 47 ir īpašums.
Uzņēmuma attīstībā ieguldu no bankas paņemto naudu. Varbūt dižsaimnieki var iztikt bez kredītiem, bet man pāris agregātu iegādāts uz kredīta, tā ka pašlaik nevaru domāt par nesēšanu. Domāju, ka šogad viss izdevies, plānots. Ja nu vienīgi neiekļaušos termiņā un bankai būs jālūdz tā pagarinājums.
Vai ir kādas ieceres vai sapņi, ko gribētos realizēt?
Jā, protams! Tā kā nākamgad būs pieejams lētais kredīts ar septiņu procentu likmi, gribas uzcelt jaunu kūti govīm, kuru skaitu vēlos palielināt līdz 20 lopiem. Kūts celtniecības izmaksas segt vēlos arī ar SAPARD palīdzību. Sekoju līdzi aktualitātēm, kas saistītas ar šo atbalsta maksājumu. Un, tā kā nākamgad beigšu atmaksāt iepriekš paņemto aizņēmumu, lētais kredīts un SAPARD lieti noderētu saimniecības uzlabošanā un darbības izaugsmē. Plānoju celt modernu kūti ar redeļu grīdu, taču šī tehnoloģija ir ļoti dārga un to var aizstāt, meklējot alternatīvu.
Vai ticat, ka, iestājoties Eiropas Savienībā, būs manāms Latvijas lauksaimniecības uzplaukums?
Zināmā mērā ticu Eiropas Savienībai un atsevišķiem labumiem, ko tā var sniegt, taču tā nāk arī ar savām prasībām, ko mums pagaidām grūti izpildīt. Gaidu SAPARD finansējumu, tikai žēl, ka tā pretendentiem jāaizpilda milzum daudz formalitāšu. Cerams, ka gadu gaitā spēšu izpildīt visus iecerētos plānus. Ir liels vilinājums attīstīt saimniecību.
«Cielaviņām» ir 13 slaucamas govis, vai izdevīgi turēt tik nelielu lopu skaitu?
Bija 16 govis un ceru, ka būs 20. Tās ir kā papildus balsts, jo īpaši pavasaros, kad nav vairs graudu naudas, bet par elektrību un tālruni vienalga jāmaksā.
Kāds ir izslaukums?
Slaucam ar vakuuma vadu un pienu nododam «Zemgales pienā». Izslaukums ir aptuveni 6500 litru gadā no govs. Ganām ar elektrisko ganu. Atradu labu alternatīvu piena dzesēšanai. Par nedaudz vairāk kā 100 latiem iegādājos autofurgona kravas kasti, kas bijusi kā saldētava. Nedaudz improvizācijas, un iznāca piecas reizes lētāka piena māja! Un tā mēs grozāmies, kā vien varam, lai netiktu izmesti no šā biznesa, jo piena lopkopībai ir daudz prasību un pārbaužu.
Arī lopbarību gatavojam paši. Izslaukums tika paaugstināts, gatavojot skābbarību, turklāt ar pļāvēju smalcinātāju «Sprīdītis». Protams, gadās kāds «fušieris», bet pārsvarā nododam augstākās šķiras pienu.
Bieži vien zemnieki čakli strādā un darbā aizvadītās stundas uzskata par pašsaprotamu lietu, negaidot samaksu. Vai kārtojat grāmatvedību, ierēķinot pat savu darba algu?
Man ir nopietna grāmatvedības uzskaite ar Latvijas Lauksaimniecības konsultāciju un izglītības atbalsta centra palīdzību. Ir gada pārskats, tēriņu un ienākumu uzskaite, kur skaidri atspoguļots ieguldītā darba rezultāts.
Kuras, jūsuprāt, būtu tās trīs lietas, kas nepieciešamas, lai spētu saimniekot?
Man ir vajadzīga pārliecība, lai es būtu pats ar sevi saskaņā, ka daru to, kas jādara, lai iznākums būtu ar laimīgām beigām. Tādēļ iepriekš viss kārtīgi jāizvērtē un jāapdomā. Jokoties vairs nevar! Dažkārt pat pieķeru sevi pie domas, ka esmu sadomājies kā lietuvieši «Robinsonos», ka viņiem par varītēm ir jāuzvar. Tā arī es mēdzu pārcensties.
Vēl nepieciešamas ir zināšanas un veiksme. Esmu bijis izstādē Somijā un devies pieredzes braucienā uz Holandi, lai apskatītu, kā saimnieko citur. Nereti apmeklēju kursus un seminārus, lai pilnveidotu zināšanas. Kur ir darīšana ar tehniku, man pakausis nav jākasa, ko iesākt, – strādājot par inženieri, iemācījos tehniku remontēt pats.
Par spīti tam, ka pašlaik lauksaimniecībā ir grūti apstākļi, jūs spējat saglabāt optimismu!
Jā, esmu optimists, jo zinu, ka nekas nenotiks, ja pats nebūšu virzītājs. Sen jau neceru, ka kāds labais tēls sniegs palīdzīgu roku. Pašam jātiecas kaut ko sasniegt. Man lauksaimniecība ļoti iet pie sirds. Esmu savā vietā, kādēļ lai žēlotos? Protams, finansiāls atbalsts situāciju stipri mainītu, taču – kā ir, tā ir.
Vai jums paliek arī brīvais laiks?
Strādāju apmēram desmit stundu darba pilnākajās dienās, taču vienmēr cenšos noskatīties vakara ziņas, apmeklēju saviesīgus pasākumus ar citu saimnieku piedalīšanos. Patīk ceļot, taču to gan pagaidām darīt iznāk minimāli. Labprāt aprunājos ar amata brāļiem, jo citreiz pat prasās cita viedoklis. Man ir arī sava dzīve bez darba.
Zemnieku saimniecība «Cielaviņas»
Atrodas: Vilces pagastā
Saimnieks: Uldis Rijkuris
Izglītība: vidējā speciālā
Iepriekšējā darbavieta: kolhozā «Ziedkalne» inženieris
Saimnieko: kopš 1992. gada
Apmeklē: lauksaimniecības izstādes Rīgā, kur tiekot arī zagtas idejas
Ģimenes stāvoklis: precējies, ir dēls un meita
