Latvijas Zemnieku savienībai, kas nu ir pārtapusi par Centra partiju LZS, sācies zināms pārmaiņu laiks un identitātes pārvērtēšana.
Latvijas Zemnieku savienībai (LZS), kas nu ir pārtapusi par Centra partiju (CP) LZS, sācies zināms pārmaiņu laiks un identitātes pārvērtēšana. Papildinot nosaukumu un apstiprinot jauno programmu, «zemsavieši» ir nepārprotami nosprauduši ceļu uz nākamo Saeimu. Jelgavu var uzskatīt par lielāko CPLZS bastionu – partijas biedri ir gan Jelgavas mērs Andris Rāviņš, gan pilsētas pašvaldības izpilddirektora vietnieks Vilis Ļevčenoks. «Zemsaviešu» deputāti veido arī pusi no Domes nosacītās pozīcijas. CPLZS darbību Jelgavas Domē un pēdējos jaunievedumus partijas iekšienē sarunā ar Modri Sprudzānu raksturo CPLZS Domes deputāts, Latvijas Lauksaimniecības universitātes rektors Voldemārs Strīķis.
Kā jūs raksturotu CPLZS pašreizējo lomu Jelgavas Domes darbā?
Runājot par tā saucamo konstruktīvo pozīciju, CPLZS ir izdevies atrast domubiedrus un vienoties. Kā jūs zināt, pirmā saruna bija ar sociāldemokrātiem, bet – neveiksmīga. Nevar teikt, ka tā kopumā bija neveiksmīga. CPLZS deputātiem bija pieredze un stabilitāte, šoreiz mēs bijām par vienu vairāk nekā iepriekšējā Domē. Labi, ka bija tuvi domubiedri no Tautas partijas, labi, ka pievienojās «tēvzemietis» Jurijs Strods ar savu izpilddirektora pieredzi, kā arī Juris Kaminskis, kas vienu laiku pildīja Domes priekšsēdētāja vietnieka pienākumus. Sākumā tā lieta bija uz robežas, bet nu ir pievienojies arī «Latvijas ceļa» deputāts Einars Grigors. Pašreiz esam atturējušies no rakstiska koalīcijas līguma, koalīcija ir atvērta. Mums balsojumos piebiedrojas arī sociāldemokrāti Irēna Škutāne un Andrejs Garančs, jo ir grūti nodalīt, kurš ir politisks, kurš – tīri saimniecisks jautājums. CPLZS pašlaik ir šīs konstruktīvās pozīcijas konsolidējošais spēks.
Runājot par Andri Rāviņu, kas ir partijas līderis, man jau pirms četriem gadiem bija pārliecība, ka par pilsētas mēru vajadzētu izvēlēt citu cilvēku. No līdera tomēr daudz kas ir atkarīgs. Tāpēc mums, tāpat kā basketbolā strādā uz Kambalu, arī ir jāstrādā uz līderi, kas ir spējīgs dot rezultātu. Rezumējot, jāatzīst es personīgi un CPLZS esam apmierināti, ka ir izdevies izveidot tādu komandu. Kas attiecas uz «zemsaviešu» lomu, mums ir jācenšas piesaistīt aizvien vairāk jaunu biedru un atbalstītāju.
CPLZS nesen notikušajā kongresā ir sākusi iezīmēt ceļu uz nākamo Saeimu. Kā tiks sabalansēta CPLZS darbība, lai koncentrēšanās uz Saeimas vēlēšanām netraucētu, piemēram, Jelgavas Domei konstruktīvi strādāt?
Zemnieku savienība liek uz Jelgavu lielas cerības. No Latvijas lielākajām pilsētām CPLZS Jelgavā ir stiprākās pozīcijas. Šeit ir arī augstskola ar daudziem profiliem, un tikai 20% no studiju programmām ir lauksaimnieciska rakstura. Labi ir arī tas, ka Jelgavā mums ir ļoti aktīvs CPLZS priekšsēdētāja vietnieks Vilnis Edvīns Bresis, kuram partija bija uzticējusi jaunās programmas izstrādi, un tajā viņš ieguldīja ļoti lielu darbu. Viņš ir šeit blakus un mūs par visu informē. Mēs ar Andri Rāviņu esam CPLZS valdē, un mums, it īpaši Rāviņam, izskan pārmetumi, ka uz valdi tiekam reti un bieži man vienam iznāk pārstāvēt mūs abus. Taču arī es neesmu brīvs cilvēks, darba ir daudz.
Domāju, ka šie darbi mobilizē un viens otru veicina. Ir skaidrs, ka nevaram priecāties tikai par to, ka mums Rāviņš ir priekšsēdētājs. Dzīve ir dzīve, ja nebūs rezultātu, tad ar to vien nepietiks. Mēs esam nākuši strādāt, lai šis rezultāts būtu.
Ir jāpanāk arī sabiedrības aktīva iesaistīšanās politikā. Zemnieku savienībā allaž bijuši rīcības cilvēki, kā to sev pirms pašvaldību vēlēšanām piedēvēja «tēvzemieši». Jelgavā šādu cilvēku kļūst aizvien vairāk. Šeit pašlaik veidojas uzņēmējdarbības un pakalpojumu vide, un es esmu pārliecināts, ka tie jelgavnieku tūkstoši, kas pašlaik strādā Rīgā, pakāpeniski nāks atpakaļ. Man nav pieņemams, ka Jelgava ir guļamvagons. Jelgava nevar būt guļamvagons! Runāt par to, ka mēs te taisīsim tikai kotedžas un piedāvāsim pakalpojumus un neattīstīsim ražošanu – vai tad tiešām visa jaunatne, kas patlaban mācās Lauksaimniecības universitātē, dosies uz Rīgu?! Tas taču nav normāli! Tāpēc ir jāiesaista sabiedrība un jāstrādā uz rezultātu. Kā mūsu Ulmanis teica – katram savā vietā. Ja mums šeit veiksies, tad būsim svētīgu darbu izdarījuši arī valsts mērogā un Zemnieku savienību ievēros arī vēlētājs.
Jūs pieminējāt Kārli Ulmani. Daļā sabiedrības valda viedoklis, ka CPLZS cenšas izmantot viņa nopelnus sava politiskā kapitāla krāšanai. Šķiet, sabiedrība vairāk gaida jūsu partijas politisko piedāvājumu. Fakts ir arī tas, ka daļa sabiedrības K.Ulmani uztver ne tikai kā valstsvīru, bet arī kā diktatoru. Vai jūsu partijai šī klišeja ir izdevīga?
Es esmu par paliekošām pamatvērtībām. Esmu par to, ka cilvēkam vēsture ir jāzina. Par to daudz domājam arī augstskolā, jo tas mums, latviešiem, padomju ideoloģijas rezultātā lielā mērā bijis liegts. Katram cilvēkam ir stiprās un vājās puses, padomju laikā tika īpaši uzsvērta K.Ulmaņa vājā puse, tāpēc jaunajai paaudzei, bet ne visjaunākajai, ir iestāstīts, ka Ulmanis ir bijis ļaunuma sakne. Es uzskatu, ka par vecākiem nekad nedrīkst teikt sliktu. Vienalga – kādi man tēvs vai māte bija. Es varbūt saredzu viņu vājās puses, taču tāpēc nekliegšu, ka mans tēvs ir slikts un tamdēļ man neveicas vai es nevaru to un to izdarīt. Man mans tēvs nav jānoliedz un mūsu partijas dibinātājs K.Ulmanis nav jānoliedz. Viņš Latvijai ir izdarījis ļoti daudz. Neviens nevar atrast viņā savtīgumu. Viņš nenoteica, piemēram, sev lielu atalgojumu.
Uzskatu, ka lielākais mīnuss, kas sadragāja mūsu morāli, ir tas, ka valsts nekontrolēti ļāva noteikt atalgojuma lielumu. Valstij to vajadzēja saturēt, valstij ir sviras, ar kurām tā varētu ietekmēt arī privātbiznesā strādājošo atalgojumu.
Bet vai tā nebūtu iejaukšanās brīvā tirgus attiecībās no valsts puses?
K.Ulmaņa laikā uzņēmēji ieguldīja ražošanā. Arī Amerikā paši miljonāri dzīvoja pieticīgi un nemācīja bērnus būt izlaidīgiem un staigāt pa krogiem. Jo tikai tas, kas strādā, var būt pārmantotājs. Arī pašlaik mēs varam to ietekmēt – gan ar ideoloģiju, gan ar rīcību. Piemēram, norvēģi: viņiem dažādu resursu ir ļoti daudz, bet viņi sviedriem vaigā strādā. Viņi daudz novirza sociālajai jomai. Piemēram, tādās pilsētās kā Jelgava tur ir tikai divas alkohola bodes. Runājot par sabiedrības veselību, varasvīriem ir jārāda piemērs. Tā ir politiķu gudrība un spēja. Politiķiem jāzina tautas vajadzības.
Rezumējot par K.Ulmani, viņam ir paliekoša vieta. Latvija tomēr bija fenomens tautsaimniecībā. Varam salīdzināt ar Lietuvu un Igauniju. Tagad sakām, ka «tīģerēns» ir Igaunija, bet pirms kara «tīģerēns» bija Latvija. Arī tas diktators ir nosacīts. Viņš nevienu nepielika pie sienas. Es domāju, ka K.Ulmaņa tēls mūsu partijai ir jāsaglabā, protams, viss paliek attīstībā. Mums ir jāmeklē līderi, kas ar savām rakstura īpašībām līdzinātos K.Ulmanim, un Jelgavā es Rāviņu tādu saskatu.
Tagad parunāsim par to otro Ulmani, kas iepriekš solīja vispār aiziet no politikas, bet nu jūs ir pametis citas partijas dēļ. Ko jūs domājat par šāda veida politisko hameleonismu?
Latvijā pašlaik šī migrācija notiek, jo cilvēki bieži vien neapzinās kādas partijas ideoloģiju. Ir arī blakusfaktori: viena partija, piemēram, var nodrošināt kaut kādām aprindām personīgo labumu, bet cita nevar. Taču cilvēki nesaskata mērķi, kam šī partija kalpo. Migrācija ir visās partijās, un tā ir cilvēku brīva izvēle.
Šo Gunta Ulmaņa politisko izšķiršanos es vērtēju negatīvi. Viņš tika par prezidentu, pateicoties Zemnieku savienībai un savam uzvārdam. Un pat uz diviem termiņiem. Zemnieku savienība ar viņa aiziešanu nav «izblamējusies». Ja viņš vienā dienā deklarē, ka ir noguris no politikas, bet otrā dienā tajā atkal iesaistās – man tas nav pieņemami.
Es domāju, ka mūsu pašreizējais partijas priekšsēdētājs Augusts Brigmanis ir labs līderis. Šo vietu būtu varējis ieņemt arī G.Ulmanis, ja vien viņš būtu gribējis un strādājis. A.Brigmanis strādā labi, un pašreiz jauns līderis nav nepieciešams. Zemnieku savienībai ir jāmeklē jauni cilvēki, un it īpaši starp tiem, kas nav partijās un nav tajās bijuši. Jāteic, cilvēki politikā ne sevišķi grib strādāt. Žēl, protams, bet bez tā nevar. Tāpēc ir jārada apstākļi, lai cilvēki nāktu politikā.
