Šīs Alfrēda Krūkļa dzejas rindas pilnībā var attiecināt uz mūsu novadnieci, izcilo dziedātāju Noru Bumbieri.
Šīs Alfrēda Krūkļa dzejas rindas pilnībā var attiecināt uz mūsu novadnieci, izcilo dziedātāju Noru Bumbieri. Viņas mūžā bijuši strauji kāpumi un tikpat dziļi kritieni, bijis slavas zelta spožums un arī klusēšanas gadi. Tajos katru reizi, kad Nora iznāca uz skatuves prožektoru gaismā, viņas talanta cienītāji varēja vien secināt, ka nekas no septiņdesmito gadu spožās zvaigznes nav zudis. Ilgus gadus viņas tuvākais cilvēks uz skatuves un dzīvē bija Viktors Lapčenoks. Tuvojoties Noras jubilejai, “Ziņas” aicināja viņu uz sarunu.
Ar Viktoru satiekamies Latvijas Televīzijas Zaķusalā. Izrādās, viņš nāk no intervijas ieraksta, kas tikšot rādīts pēc pāris dienām. Viņa pirmais jautājums “Ziņām” – vai Noras Bumbieres atceres pasākumam viss jau gatavs, kā jelgavnieki atceras Noriņu un tā bez gala. Starp citu, Viktors, stāstot par dziedātāju, viņu sauc tikai par Noriņu, nekad nelieto lietišķo Nora. Kāpēc tā? Izrādās, tas iegājies jau kopš viņu pirmās iepazīšanās reizes, jo blakus garajam Viktoram viņa bijusi daudz mazāka, līdz ar to mīlīgais vārdiņš licies labskanīgāks un piemērotāks. Tā tas palicis uz mūžu.
“Laikam liktenis bija tā lēmis, ka ar Raimondu Paulu, Noru Bumbieri un tolaik noteikti vienu no labākajiem orķestriem pasaulē – Rīgas estrādes orķestri – mani kopā saveda vienā 1971. gada dienā,” atceras dziedātājs. Uzaicinājumu tur dziedāt saņēmis no paša Maestro, kas par jauno izpildītāju ar skanīgo balsi bija jau dzirdējis. Pieticis tikai ar vienu noklausīšanos, lai saņemtu Paula telefonzvanu ar aicinājumu pievienoties. Programma bijusi gatava, dziesmas sadalītas, trūcis vien dueta. Tā pēc divām kopā ar Noru Bumbieri nodziedātām dziesmām – “Savāda vasara” un “Ar mani atkal runā kaijas” – viņi nonākuši negaidītā slavas gaismā. Pēc brītiņa ierakstīta “Zilā”, kas nesen tapušo duetu padarīja slavenu uz teju veselu desmitgadi.
Pēc laika – 1973. gadā – Maestro nodibināja ansambli “Modo”, ar kuru sākās skaistākais laiks gan Noras skatuves karjerā, gan dzīvē. Viktors un Nora kļuva par pāri arī dzīvē un apprecējās. Līdz pat septiņdesmito gadu beigām tas bijis arī smags darbs – apmēram trīsdesmit koncertiem mēnesī. Uz jautājumu, vai bija grūti to izturēt, Viktors vien atteic: “Bijām jauni, un tāāāds entuziasms bija iekšā. Visapkārt forši cilvēki, labi muzikanti, kolosāls komponists, kas mums ar Noru rakstīja fantastiskas dziesmas.” Pat grūti esot atcerēties, kurā bijušās Padomju Savienības nostūrī nav pabūts. “Tagad neiespējami iedomāties, bet parasti nelielos kultūras namos, kuros koncertējām, varēja satilpināt ap pieciem tūkstošiem klausītāju. Bijām jau arī gana populāri,” atceras Viktors.
Neapšaubāmi Noras slavu vairoja “Dziesma par pēdējo lapu”. Viktors atceras, ka R.Pauls, to atnesot uz mēģinājumu, sev raksturīgajā manierē sacījis, ka sarakstījis vienu dziesmiņu, bet neesot īsti ar to apmierināts, tāpēc repertuārā pagaidām nelikšot. Viņam ilgi nācies Maestro pierunāt, lai Nora dziesmu vismaz katram gadījumam iestudē. “Jau nākamajā koncertā viņa to nodziedāja kā tā saucamo piedevu. Liels bija mūsu visu pārsteigums, kad to vajadzēja atkārtot trīs reizes pēc kārtas. Klausītāji viņu vienkārši nelaida no skatuves,” Viktors atceras. Pēc panākumiem Latvijā dziesmu pārtulkoja krievu valodā, un tā sāka savu triumfa gājienu pa sestdaļu planētas. Saistībā ar to bijuši arī kuriozi, piemēram, viesizrāžu laikā kādā Krievijas pilsētā, vakariņojot viesnīcas restorānā, vietējā orķestra izpildījumā to nācies noklausīties pat divdesmit reižu. Restorāna apmeklētāji cits caur citu sacentušies to pasūtīt savām dāmām. No vienas puses, mūsu mūziķiem tas šķitis apnicīgi – cik var klausīties pašu dziedāto –, no otras puses – patīkami, ka tā ir tik populāra.
Tomēr viss reiz beidzas. Septiņdesmito gadu beigās R.Pauls uzaicināja dziedāt “Modo” jaunas dziedātājas – Aiju Kukuli un Mirdzu Zīveri. Nora to izjutusi kā sava zvaigznes statusa apdraudējumu. Tam gan īpaši nepiekrīt viņas partneris Viktors, jo tobrīd ražīgā komponista dziesmu pieticis visiem. Sarežģījās arī Noras un Viktora attiecības. “Noriņa bija dikti greizsirdīga, un cik gan ilgi to var izturēt. Es no tā visa vienkārši biju noguris,” viņš atzīstas. Pēc deviņu gadu kopdzīves laulība tika šķirta.
Astoņdesmitajos gados Nora dziedāja ansamblī “Tip Top” kopā ar Margaritu Vilcāni un Ojāru Grīnbergu, bet Jūrmalas restorānā “Lido” – kopā ar Žoržu Siksnu. Pusotru gadu arī viesnīcā “Latvija”. “Astoņdesmitajos gados dziedāju ansamblī “Inversija”, un 1985. gadā nolēmām aicināt Noru uz atceres koncertiem, izpildot mūsu vecās dziesmas. Tas bija fantastiski, kā mūs uzņēma klausītāji visā Latvijā!” tā Viktors. Viņam licies, ka Nora ar dzīvi ir apmierināta, vienmēr sekojusi savam izskatam. Viņa slēpa no citu acīm nebūšanas ģimenē, jo gribējusi, lai apkārtējie domā, cik viņa laimīga. Laikam savu darījis arī alkohols, ar ko Nora mēģināja apslāpēt ilgas pēc lielās skatuves.
Kad šķiramies, Viktors pajautā, kā Jelgavā rit sagatavošanās Noriņas 60 gadu jubilejai, uz kuru viņš noteikti ieradīšoties. “Cik zinu, tajā skanēs arī viņas dziedātās dziesmas. Ar pilnu atbildību varu teikt, ka Latvijā vēl nav bijusi un nezinu, kad vēl būs dziedātāja ar tādu balsi,” viņš uz atvadām nosaka.
