Šobrīd tiek likvidēta Rīgas dārzniecība. Turklāt tas notiek visnežēlīgākajā veidā – likvidēs viņus tikai pēc kāda laika, bet apkure atslēgta jau tagad.
“Šobrīd tiek likvidēta Rīgas dārzniecība. Turklāt tas notiek visnežēlīgākajā veidā – likvidēs viņus tikai pēc kāda laika, bet apkure atslēgta jau tagad. Tas nozīmē – tiklīdz sāksies aukstums, tur viss nosals. Dārzniecības tantes staigā asarām acīs un par mazām naudiņām iztirgo pa vasaru lekni saaugušus istabas augus un rozes. Ja nu kādam ir laiks un iespēja, lūdzu, aizbrauciet un… izglābiet kādu zaļo draugu!” Šādu ziņu savā elektroniskajā pastā laikam gan saņēma ne viens vien.
Lai arī stādu un telpaugu “dāļāšana” tika sākta jau iepriekšējās nedēļas pirmdienā, tomēr piektdien devos apskatīt nolemtības pārņemtos zaļos cilvēku draugus. Necerot uz plašu izvēli. Skats Vienības gatves augu māju apkaimē bija pārsteidzošs – cita pie citas šosejas malā spiedās automašīnas. Savukārt pagalmā pie siltumnīcām ļaudis rosījās kā skudras ap pūzni. Kāds katrā rokā nesa pa milzīgam podam, dažs piekrāvis pilnu ķerru…
Taču vēl izteiktāka sirsnība bija vērojama stikla māju iekšpusē, kur desmitiem metru garo plauktu spraugās drūzmējās tie, kam “augu padarīšana” nav sveša. Tur nemanīja lielveikalu akciju laikā redzamo kundzīšu niknumu, stāvot rindās, nebija neapmierinātu vai izmisušu seju, kas tā vien alktu “pa lēto” pirmie paķert kādu zaļo telpu rotu. Kā izstādē apmeklētāji lēnītēm devās siltumnīcās, apskatīja palikušos augus, pa kādam izvēloties arī sev. Varēja saprast, ka tur ieradušies arī uzņēmēji, kas vēlas izdaiļot biroju salonus.
Jāteic, ka telpaugu cenas nemaz tik lētas nebija. Taču plaukti tukšojās acīmredzamā ātrumā. Grūti aprakstīt, kādas sajūtas pārņem, ieraugot milzīgu siltumnīcas platību, kas klāta ar kūdras slāni un kur palikuši vien podiņu iespiedumi un dažādu krāsu rožu ziedlapiņas. Gaidot jaunos saimniekus, puķu karalienes tās birdinājušas kā asaras.
Ja telpaugi un ziedu dēsti lielākoties bija izpirkti un atraduši citu mājvietu, plašajos vestibilos zem stikla griestiem izmisīgi pretī mākoņainajām debesīm raudzījās gadu desmitiem auguši vīteņi un liānas. Nevar zināt, vai samierinājušies ar neizbēgamo likteni, bet septembra beigu un oktobra sākuma vēso nakšu stingumu jau izjutuši. Tik lieliem augiem neviens nespēja palīdzēt, jo pārvietot tādus milzeņus, kas savijušies konstrukcijās, būtu grūti. Viņiem vien atlika “raudzīties”, kā tiek paglābti mazākie kaimiņi. Un tuvā sala dēļ gaidīt savas beigas.
Rīgas dārzniecībā redzēto vērtējot, jāsecina, cik cieši šodien savijusies cilvēku cietsirdība un sirsnīgums. Kamēr vieni kā ar cirvi laupījuši augiem telpām atbilstošu siltumu un pakļāvuši tos iznīcībai, citi bija gatavi zaļo rotu glābt. Vai tā nav arī ikdienā, kad ar vienu roku bez žēlastības nīcinām, bet otru ar patiesu sirsnību sniedzam pretī kādam cietējam? Taču viennozīmīgi var teikt – kam dārzs un augi ir sirdslieta, tam vienaldzība sveša.
