Šonedēļ beidzot sajutu, kāds pašlaik gadalaiks. Sals jau tāds, ka kniebj degunā. Vienīgi derētu kaut nedaudz sniega. Īpaši jauki tad izskatītos pie mums Mušķos, kur dzīvoju un strādāju.
Šonedēļ beidzot sajutu, kāds pašlaik gadalaiks. Sals jau tāds, ka kniebj degunā. Vienīgi derētu kaut nedaudz sniega. Īpaši jauki tad izskatītos pie mums Mušķos, kur dzīvoju un strādāju. Kā jau lauku cilvēkam, dažbrīd ir tā, ka sajūk dienu ritums. Šķiet, nekas jauns nenotiek – jāapkopj pašu saimniecības mājdzīvnieki – govis, aitas, vistas, tītari un suņi. Turklāt oficiāli skaitās, ka šonedēļ man ir atvaļinājums. Taču dzīvoju tepat blakus saviem pārraugāmajiem – zirgiem. Ik pa laiciņam zvana vai līdz mājām atskrien zirgkopji lūgt padomu. Tā ka neiznāk no tā visa atslēgties. Diena sākas agri no rīta ar rosīšanos mājas saimniecībā un noslēdzas vēlu vakarā ar mājlopu apkopšanu. Labi, ka nedēļas sākumā pēdējā brīdī paspēju apsegt rožu krūmus. Jāatzīst, ka iepriekš nedaudz noslinkoju, ja neieziemotu, tad gan būtu “ziepes”.
Jau kādus piecpadsmit gadus katru dienu pierakstu laika apstākļu vērojumus. Par šāgada ziemu runājot, jāsecina, ka nekas pārdabisks nav noticis. Pārlūkoju savus pierakstus par pēdējiem trijiem gadiem un secināju, ka arī iepriekš īsta ziema iestājās tikai ap janvāra vidu. Domāju, līdzīgi kā pēdējos pāris gados, šogad pavasaris atnāks ar pamatīgu novēlošanos.
Nedaudz pārsteidza lasītais un televīzijā redzētais, ka daudzviet Latvijā sākušas dīgt un pat ziedēt pavasara puķes un krūmi. Dīvaini, bet savā dārzā neko tādu nemanīju. Ja nu vienīgi upeņu krūmiem pamatīgi piebrieda pumpuri. Tagad uznāca sals, un noteikti būs problēmas ar upeņu ražu. Pareizāk sakot, tās nebūs. Pēdējos gados notikušajā mēdz vainot cilvēku darbošanos, kas izraisa klimata izmaiņas. Man gan šķiet, ka mēs vēl tik tālu dabas procesos neesam iejaukušies. Gan jau pie tā būs vainīga pati daba.
