Laikā, kad kultūra atrodas teju ziemas sasalumā, Kultūras un mākslas centrs “Nātre” aicina ikvienu smelt spēku un iedvesmu, apmeklējot brīvdabas fotogrāfiju izstādi “Ziemas stāsti”, ko veidojusi kultūras notikumu radītāja, māksliniece Dace Indrika un fotogrāfs Gatis Indrēvics. Izstāde no līdz 31. martam skatāma Jelgavas pils pagalmā. Plašāku aprakstu par izstādes ideju “Ziņām” sagatavojusi pati D.Indrika. Tāpat arī divu izstādes fotoattēlos aplūkojamo personību aprakstus. Turpmākajos “Ziņu” numuros varēs iepazīties arī par citiem.
Viens nu ir skaidrs – ziema šogad mums ir dāvana, taču tikai pirms gada likās, ka to piedzīvot drīz būs īsts brīnums, tāpēc jāsāk to tvert fotogrāfijās un baudīt, kad vien iespējams. Kas to būtu domājis, ka jau gadu vēlāk ziema atnāks ar dubultu jaudu, bet cilvēki un kultūras notikumi, gluži pretēji, tēlaini sakot, palikuši ziemas sasalumā! Tāpēc mums ļoti gribējās dāvāt to prieku pēc notikumiem un reizē izstāstīt brīnišķīgus ziemas stāstus no, mūsuprāt, interesantu personību skatupunkta. Un nav skaistākas vietas par Rastrelli veidoto Jelgavas pili – izglītības, kultūras un iedvesmas vietu –, kuras pagalmu uztvert kā skaistāko brīvdabas galeriju.
Izstādē “Ziemas stāsti” ir apskatāmas lielformāta fotogrāfijas, kuras radījis grupas “Auļi” mūziķis un Latvijas Nacionālo bruņoto spēku mediju fotogrāfs Gatis Indrēvics. Ikviena fotogrāfija ir kā stāsts par ziemu, cilvēkiem, laiku.
Gluži tāpat kā “Covid-19” pandēmija, kas notur visu pasauli tādā savādā “ziemas sasalumā” neatkarīgi no tautības, dzīvesvietas, vecuma, profesijas vai pārliecības, tā arī izstādē skatāmās personības un viņu stāsti ir ļoti atšķirīgi. Arī redzējums par notiekošo savā pilsētā, novadā, valstī. Un tomēr īpašas personības: Rūta Kronberga, Ausma Spalviņa, Kārlis Roberts Freibergs, Edgars Svētiņš, Edvards Pavlovskis, Zanda Zariņa, Mudīte Zborovska, Alfrēds Indriks, Inga Svētiņa, Linda Freiberga, Andrejs Vītoliņš, Guntis Vītoliņš, Maksims Beitāns, Danija Lazdiņa, Ina Alsiņa, Dana Didžus, Uldis Dūmiņš, Elīna Apsīte, Andris Tomašūns, Madlēna Bratkus.
Bērns, jaunietis, pieaugušais un seniors
Viņi ir dažādu profesiju un tautību cilvēki – ārsti, zinātnieki, pasaules slaveni mākslinieki, mūziķi, gleznotāji, garīdznieki, uzņēmēji, dārznieki un amatnieki, dejotāji, skolotāji, rakstnieki un tulkotāji, arheologi, organizāciju vadītāji, izcili amatu pratēji, kultūras mantojuma glabātāji. Un arī ziemas stāsti un atmiņas katram citas – gan no bērnības tepat Latvijā, gan piedzīvotais Sibīrijā, gan iemīlēšanās un izdzīvošana, gan humora, gan smeldzes pilni. Ar šiem stāstiem var iepazīties, apmeklējot izstādi Jelgavas pils pagalmā. Šī ir unikāla situācija, jo vēl nekad Jelgavas pils pagalms nav izmantots pastāvīgas mākslas ekspozīcijas izrādīšanai. Tā līdz ar šo izstādi kļuvusi par jaunu kultūrvietu pilsētā un varbūt ne tikai.
“Laika gaitā LLU ir izveidojusies laba sadarbība ar Kultūras un mākslas centru “Nātre”. Līdz šim izstādēm varējām piedāvāt telpas pilī, bet šogad, kad jāsamierinās ar to, ka muzeji ir slēgti, meklējām jaunus risinājumus. Pirmo reizi izvietojām brīvdabas izstādi Jelgavas pils pagalmā. Tagad varam aicināt jelgavniekus individuāli vai vienas mājsaimniecības lokā priecāties par ziemu un apskatīt fotogrāfiju izstādi. Cerams, Jelgavnieki novērtēs gan izstādi, gan pils pagalmu,” atzīst LLU muzeja vadītāja Ginta Linīte.
Īpašu notikumu un stāstu pilns
Laiks kopš pirmās fotogrāfijas bijis tikpat krāšņs un mainīgs kā pati dzīve. Mainījušies arī mūsu varoņi. Vieni pabeiguši skolas, apbraukājuši pasauli, atgriezušies mājās. Citi no jauna satikušies, iepazinušies, dažiem piedzimuši bērni, citi aizgājuši mūžībā, bet fotogrāfijās un stāstos viņi visi dzīvo.
Atskatoties uz laiku teju pirms diviem gadiem, kad sākās pirmie darbi un radošās tikšanās, šķiet, notikuši dažādi interesanti pavērsieni. Vienā no projekta pirmajām dienām bija tikšanās “Dimzēnu” saimnieku mājās. Tikai vēlāk uzzinājām, ka tieši todien, Zvaigznes dienā, ir Ingas un Edgara Svētiņu saderināšanās diena. Tad mazā Marija vēl bija tikai māmiņas puncī, bet tagad, kad atklājam izstādi, ģimenei ir piepulcējies arī dēliņš, kurš piedzima šī gada aukstākajā dienā, kad tika sasniegta zemākā temperatūra – 30 grādu. Esam gandarīti, ka esam paguvuši notvert skaistās fotogrāfijās dažādas ģimenes, personības gan no Jelgavas, gan Jelgavas novada. Ja arī līdz šim gluži nezināmi cilvēki, esam pārliecināti, ka viņi visi ir iedvesmojoši. Sevišķi nozīmīgi šķiet tie stāsti, kurus vairs nav iespējams papildināt, izlabot. Kamēr tapa izstāde, diemžēl mūžībā aizgājis viens no izstādes fotovaroņiem – stādaudzētavas “Dimzas” saimnieks Guntis Vītoliņš. Viņš skaistās fotogrāfijas, tapušas pie stādaudzētas eglītēm, kuras tik skaisti augušas teju 25 gadu garumā, tā arī neieraudzīja. Bet fotogrāfijās viņš dzīvo arvien, un tagad viņa stāstus un darbus turpina dēls Andrejs Vītoliņš.
Arī izstādes atklāšanas diena ir īpaša. Tā sakrita ar Lielā gavēņa sākumu, kad tiek atzīmēta tā sauktā Pelnu trešdiena. Un vēl šajā dienā, 17. februārī, ir stāstu varones Danijas Lazdiņas dzimšanas diena. Tādēļ no visiem fotogrāfiju varoņiem šodien stāsts par Triju Zvaigžņu ordeņa kavalieri bīskapu Edvardu Pavlovski un Latvijas Lauksaimniecības universitātes absolventi tautas tērpu darinātāju Daniju Lazdiņu.
Bīskaps Edvards Pavlovskis
Edvards Pavlovskis dzimis 1950. gada 30. augustā Krāslavas rajona Beresnes draudzē kolhoznieku ģimenē. Viņa jau mūžībā aizgājušie vecāki bija dedzīgi katoļi un dziļi ticīgi cilvēki. Pēc atbrīvošanas no obligātā karadienesta 1970. gadā viņš turpina mācības Garīgajā seminārā un 1975. gada 25. maijā saņem priesterības sakramentu. Sagaidot pāvestu Jāni Pāvilu II Latvijā, 1993. gadā, bijis atbildīgais par liturģiju Svētajā Misē Mežaparkā un Aglonas bazilikā. Savukārt 2019. gadā kopā ar pāvestu Francisku koncelebrēja Svēto Misi Aglonā.
2018. gada nogalē Jelgavas diecēzes bīskapam svinīgā ceremonijā tika piešķirts pilsētas augstākais apbalvojums “Goda zīme” par mūža ieguldījumu Jelgavas attīstībā un aktīvu sabiedrisko darbību. Savukārt 2020. gadā piešķirts Triju Zvaigžņu ordenis, ieceļot ordeņa komandiera kārtā par sevišķiem nopelniem Latvijas valsts labā.
Par savu fotografēšanās vietu E.Pavlovskis izvēlējies Jelgavas Bezvainīgās Jaunavas Marijas katoļu katedrāli. Kopš stāšanās bīskapa amatā 2011. gadā, te ieguldīts liels darbs, lai skaisto katedrāli, kas celta 1906. gadā, padarītu par spožu arhitektūras pieminekli. Šo gadu laikā atjaunotas baznīcas iekštelpas, uzlabots interjers, ieliktas košas vitrāžas – katrā logā viena aina no rožukroņa lūgšanas. Jumta tornī atkal skan dievnama zvani, restaurētas dekoratīvās krustapuķes. Uzstādīts arī jauns pulksteņa mehānisms, kas nācis no Polijas, bet tā gaita tiek koriģēta caur satelītu no Frankfurtes, ciparnīca gan palikusi vecā. Liels ieguvums ir arī “Uzvaras Dievmātes” gleznas atgūšana, kara laikā tā bija zudusi, bet nu pavisam nesen atrasta Kaunatas baznīcā.
Runājot par pandēmijas laiku, bīskaps teic: “To es saucu par ticības pārbaudes laiku. Šis ir laiks, kad īpaši skaidri parādās, kam ticība ir tiešām svarīga dzīves sastāvdaļa un kam tā bijusi tikai tradīcija. Tie, kuri negrib iet uz baznīcu, atrod nemitīgus attaisnojumus visa gada garumā, kādēļ nav spējuši atnākt. Tie, kuri tiešām nespēj bez tās iztikt, atrod iespēju, kā saņemt svētos sakramentus, būt Dieva klātbūtnē, ievērojot visus noteikumus – distanci, lietojot aizsargmaskas. Vienlaikus šķiet, ka ļaudis kļuvuši ļoti nervozi. Šis jaunais laiks un noteikumi padara cilvēkus trauksmainus.”
Ziema bīskapa atmiņās saistās ar daudziem skaistiem notikumiem no bērnības. Ziemas, viņaprāt, agrāk bijušas citādas. Tās bija īstas ziemas no rudens līdz pavasarim. “Man prātā nāk bērnības prieki. Tuvojoties pavasarim, kad iestājās sērsnas laiks un daba kļuva pavisam skaista, es ar brāļiem un brālēnu vizinājāmies no stāvā kalna netālu no mājām. Parasti tās bija aizgavēņa svinības īsi pirms Lieldienām. Tā bija īsta svinēšana ar gardiem ēdieniem un Latgales šmakovku. Mums, bērniem, tēvs bija atvedis lielās ragavas no kolhoza zirgu staļļa, un mēs tad laidāmies lejā no kalna. Reizēm ragavas nebija vadāmas un gāja taisni uz meža pusi. Tad, lai neieskrietu kokā, atskanēja kliedziens un mēs, visi puikas, kūleņojām laukā no ragavām. Kad sniegs bija mīkstāks, no kalna laidāmies ar koka slēpītēm.
Vēl prātā nāk Ziemassvētku laiks. Ziemassvētku vakarā bija stingrs gavēnis, un visu dienu gaidījām vakariņas, kad māte galdā cels gardu siļķi ar kartupeļiem. Visu dienu bijām dabūjuši tikai tēju, tādēļ tā likās ļoti garda. Šis vakars bija ļoti svinīgs – ar oblāšu laušanu un skaistu lūgšanu. Tāds kluss un mīļš pie balti klāta galda. Nākamajā rītā ar kolhoza zirgu braucām uz Ziemassvētku dievkalpojumu septiņus kilometrus attālajā baznīcā. Tur palikām uz visiem trim dievkalpojumiem pēc kārtas. Sākumā no ilgās sēdēšanas kājas sala, vēlāk jau baznīca iesila no draudzes cilvēkiem. Elektrības tad nebija, visa baznīca bija sveču gaismu un eglīšu smaržu pielieta. Domāju, cik ļoti apdalīti tie bērni, kuriem nav tādu svētku atmiņu, kuriem Ziemassvētki ir parasts vakars.”
Danija Lazdiņa
Danija Lazdiņa ir brīnišķīga jauniete, nule ieguvusi pārtikas tehnologa diplomu, pašlaik strādā par zinātnisko asistenti Dobeles Dārzkopības institūtā.
Skolas gaitas Danija uzsākusi Tīnūžu pamatskolā, kuras beigšanas gadā mamma vislabākajā nozīmē apvārdojusi iestāties Rīgas Valsts 1. ģimnāzijā. “Man bija lieliska, pacietīga klase, kuru es nozīmīgā laikā nenovērtēju.”
Vēlāk mācības turpinājusi Latvijas Lauksaimniecības universitātē. Nu jau pēc Jelgavā aizvadītiem gadiem Danija saka: “Šī ir pirmā vieta, kur es sabiedriski un sociāli esmu jutusies mājīgi. Tā laikam notiek, kad pārkāpj bailēm. Bet mana mīļākā vieta Jelgavā ir kārklu vai citu salix ģints pārstāvju pudurs, kurš burvīgi liesmo ziemā un pavasarī netālu no Langervaldes meža pie mazaktīvas dzelzceļa pārbrauktuves. Jāsaka, viens no maniem mīļākajiem biezokņiem.”
Danijai ir liela mīlestība uz mūziku, tādēļ viņa aktīvi iesaistās dziedāšanā jauktajā korī “Tik un Tā” un LLU sieviešu korī “Liepa”.
D.Lazdiņa ir cildināšanas ceremonijas “Zemgales Laiks Ziedonim” nominācijas “Zemgales rabarbers” 2020. gada laureāte par savu ieguldījumu kultūras mantojuma saglabāšanā. Būdama Pārtikas tehnoloģijas fakultātes studente un dzīvodama kopmītnēs kopā ar vēl citiem jauniešiem, Danija kopš 2018. gada septembra bez jelkādām iepriekšējām zināšanām (atskaitot skolas mājturības stundas, kur gūta pārliecība, ka rokdarbi ir kaut kas šausmīgs) ir izšuvusi 33 zīļu vainagus, sešus etnogrāfiskos kreklus, uzadījusi trīs cimdu, sešus zeķu pārus, uzaudusi divas Lielvārdes jostas, sašuvusi divus brunčus. “Tas sākās ar vienu Malienas zīļu vainagu un kreklu,” stāsta Danija. Un paralēli tautas tērpu darināšanai viņa pamanījās absolvēt augstskolu ar “sarkano” diplomu.
Ziemā Danija gaida pavasari. “Šī nepacietības komponente ir košāka par Ziemassvētkiem, Jauno gadu vai dzimšanas dienu. Es vēroju piesnigušos krūmus un sapņoju par bišu un knišļu pilniem ābeļu, plūmju un ķiršu kokiem un siltiem, putekļainiem, smaržīgiem maija vakariem. Mācos pacietību neizbēgamās situācijās.”
“Covid-19” pandēmijas laikā arī Danija pamanījusi ilgas pēc sabiedrības. “Atklāju, ka manī mīt izsalkums pēc cilvēkiem un neformālas gaisotnes. Komunikācija notiek tikai darbā, kur nākas daudz rēķināt līdzi sakāmajam. Mani pārsteidz neizsmeļamais cilvēku optimisms, ka šis viss pāries, un tikpat lielā mērā indivīdu nevēlēšanās saprast ierobežojumus vai cilvēciskas kļūdas, vai izmisumu, kādā šī situācija dzen. Pati kopš marta sēroju par vairs neiespējamo,” secina Danija.
