Svētes upes līkums gadiem brucina Mūrmuižas kaujā kritušo karavīru kapus
Vilcienieki Ziemeļu karā kritušo karavīru kaulu atklāšanos pamanījuši jau sen. Pašvaldības spēkiem ik pa laikam tiek uzkopts piemineklis, ko šajā vietā uzstādīja deviņdesmito gadu sākumā. Taču senās kapsētas mala upes pusē visos laikos ir palikusi novārtā.
Par Mūrmuižas kaujā kritušo karavīru atdusas vietu, kas atrodas pārsimt metru no Dobeles – Bauskas šosejas pie lauku ceļa, kas aizved uz Vairogu, Liepiņu un Mazsīļu mājām, nav nevienas tūristiem domātas norādes. Tomēr katru vasaru vismaz daži Vilces apmeklētāji vēlas apskatīt šo vietu, kā arī Mūrmuižas kaujā kritušajiem karavīriem veltīto pieminekli, kura atklāšanā piedalījās Zviedrijas vēstnieks, stāsta Vilces Tūrisma informācijas centra gide Aiva Ozoliņa.
Zviedrijā Mūrmuižas kauja populāra
«1705. gada 16. jūlijā notikusī kauja Zviedrijā ir plaši zināma. Tādēļ interese par to ir gan Lielplatones speciālās skolas audzēkņu zviedru krustvecākiem, gan arī citiem ziemeļu kaimiņu viesiem, kuri apmeklē Zemgali,» stāsta A.Ozoliņa. Viņa piebilst, ka parasti pirms iepriekš pieteiktiem pieminekļa apmeklējumiem ar pašvaldības spēkiem tā apkārtne tiekot sakopta. Taču regulāri atceras pasākumi tur nenotiek.
Vilcenieks ārsts Andis Vārslavs atceras, ka ne reizi vien šajā vietā cilvēka kaulus kā mācību uzskates līdzekļus vācis vēl pirms gadsimta ceturkšņa, kad sācis Rīgā studēt medicīnu. Pa reizei tur atrasts arī kāds galvaskauss. Vilceniekiem šī vieta bijusi zināma vēl pirms pieminekļa uzstādīšanas. Par kaulu izskalošanu vecajā karavīru kapsētā nav izbrīnīts arī vēsturnieks Andris Tomašūns. Viņš spriež, ka gadu gaitā Svēte varētu būt noskalojusi jau aptuveni ceturto daļu no kapsētas.
Melioratori bija izcili godīgi
Vēstures materiāli, ko apkopojusi A.Ozoliņa, liecina, ka Mūrmuižas kaujā varētu būt krituši ap diviem tūkstošiem zviedru un piecarpus tūkstoši krievu pusē karojušo. Zviedru karavīru rindās toreiz bijuši arī latvieši. Apmēram pushektāru lielā kapsēta, kur uzstādīts piemineklis, spriež vēsturnieks Zigmārs Turčinskis, ir par mazu, lai tajā būtu guldīti visi kritušie. A.Tomašūns domā, ka Mūrmuižas kaujas dalībnieku skaits vēstures liecībās varētu būt pārspīlēts.
Latvijas Vēstures institūta direktors Guntis Zemītis stāsta, ka līdz šim Mūrmuižas kaujas vietā nav veikta arheoloģiska izpēte. Viņaprāt, kritušie karavīri varēja tikt apbedīti viduslaiku kapsētā, kur jau iepriekš bija arī citi apbedījumi. «Astoņdesmito gadu vidū Mūrmuižas apkārtnē melioratori atrada divas lielas sudraba saktas, ko viņi, rīkodamies izcili godīgi, nodeva vēsturniekiem. Domāju, tās bija noraktas zemē īsi pirms Mūrmuižas kaujas,» spriež vēsturnieks. Uz saktām idetificēti uzraksti – Ģederts un Toms, kā arī māju vārds – Zīlēni.
Kases lāde nav atrasta
Ziemeļu karš risinājās no 1700. līdz 1721. gadam. Tajā Krievija kopā ar tās sabiedrotajiem Dāniju, Poliju un Saksiju cīnījās pret Zviedriju. Karš Latvijas teritorijā nesa daudz upuru un radīja lielus materiālos zaudējumus.
1935. gadā Mūrmuižas kaujas vietā Vilces upes krastā (aptuveni kilometru no karavīru kapsētas) zviedru karavadoņa Ādama Ludviga Lēvenhaupa radinieki uzstādīja pieminekli ar uzrakstu latviešu un zviedru valodā – «1705. gada 16. jūlijā šajā vietā zviedru karapulki Ādama Ludviga Lēvenhaupa vadībā uzvarēja spēcīgāku ienaidnieku.» Tas saglabājies līdz mūsdienām. Leģenda stāsta, ka Vilces vecupē dziļā bedrē ir nogremdēta dzelzs naudas lāde ar karaspēka kasi. Vairākkārtēji mēģinājumi to atrast nav devuši rezultātu. ◆
