«Visu mūžu esmu brīnījusies par to, cik cītīgi saulespuķes griež savu galvu līdzi saulei,» atzīst dzejniece Gunta Micāne. Tie ir viņas mīļākie ziedi.
«Visu mūžu esmu brīnījusies par to, cik cītīgi saulespuķes griež savu galvu līdzi saulei,» atzīst dzejniece Gunta Micāne. Tie ir viņas mīļākie ziedi.
Taču runa nav par puķēm, bet gan par «Zilo gredzenu», ne to, kas dzejniecei pirkstā, bet gan – par jauno grāmatu, ko jelgavnieki pirmoreiz redzēs Raiņa ielas svētkos.
Savas grāmatas Gunta Micāne ved iespiest uz Talsu tipogrāfiju, kur, izrādās, šādi dzejoļu krājumi ar ielīmētiem attēliem un zīdpapīru viņai top vienīgajai.
Noteikti ne viens vien ievērojis, ka Guntas Micānes izdotajiem dzejoļu krājumiem raksturīgas interesantas ilustrācijas. Jaunākajā grāmatā tās ir rotaslietu fotogrāfijas. Kā stāsta pati dzejniece, lai izvairītos no iespaida, ka tas ir rotaslietu katalogs, fotogrāfijas pēc tam vēl apstrādājis datormākslinieks. Par rezultātu viņa ir sajūsmā, sakot: «Attēli izskatās kā Salvadora Dalī gleznas.»
«Jaunā grāmata jau bija pa lapām sakārtota. Mans mazdēls Rūdolfs stāvēja blakus un prasīja, kas tas būšot un kā šo grāmatu saukšot. Man atlika vien atbildēt, ka dzejoļu krājumam nosaukumu vēl nezinu, bet grāmata būs ar viņa tēta rotaslietu fotogrāfijām. Rūdolfs teica: «Tad es zinu grāmatai labu nosaukumu – Zilais gredzens!» Domāju, kāpēc gan ne? Pie tā arī paliku,» stāsta G.Micāne.
Dzejniece, protams, mazdēlam uzdāvinājusi grāmatu ar ierakstu, cik pateicīga jūtas par izdomāto nosaukumu, jo tas arī daudz ko atrisinājis izdevuma noformēšanā.
Visi dzejnieces dzejoļu krājumi ir autorizdevumi, tāpēc ar finansiālo pusi, lai kā arī veiktos, jātiek galā pašai. Piemēram, «Zilais gredzens» bijis jau faktiski sagatavots, bet iespiest to nevarēja, jo vēl bijis parāds par iepriekšējo – «Piecpadsmit dziesmas Rīgai». Gunta Micāne pat mēģinājusi rakstīt pilsētas Domei, lai piešķir aizdevumu, diemžēl pat atbildi neesot saņēmusi, kur nu vēl līdzekļus grāmatas izdošanai. Tad kādā rītā piezvanījis bijušais dzejnieces skolnieks no Rīgas un pastāstījis: Vidzemes priekšpilsētas skolu vadītāji nolēmuši to dāvināt devīto un divpadsmito klašu absolventiem.
«Tā es vienā rītā biju ārā no parāda un jau tajā pašā nedēļā ar jauno manuskriptu braucu uz Talsiem,» apmierināti atzīst grāmatas autore.
Ar izdotajiem dzejoļu krājumiem ir bijis arī tā, ka pārdošanā veikalu plauktos tie nemaz nenonāk. Tā noticis ar grāmatu «Grēksūdze vējam».
Par savu grāmatu popularitāti autore saka: «Viens no manas daiļrades lielākajiem popularizētājiem laikam ir raidījums «Vienīgi jums», jo tur apsveikuma pantiņus no manas grāmatas sūta vai no visām Latvijas pusēm – no Balviem, Rēzeknes un Mazsalacas. Un es tikai nodomāju – kā gan tā grāmata tur nonākusi?»
Dzejniece ir pārliecināta, ka tie, kam patika krājums «Grēksūdze vējam», labprāt lasīs arī «Zilo gredzenu», savukārt «Piecpadsmit dziesmas Rīgai», bijusi vairāk ar prātu rakstīta grāmata. Gunta Micāne ne reizi vien dzirdējusi runājam par to, ka uz Rīgas astoņsimt gadu jubileju kāds varētu izdot dzejoļu grāmatu, bet neesot jau kas raksta. «Nācu vienreiz mājās un domāju – vai tad tiešām es savā vecumā varu rakstīt tikai par mīlestību. Vajadzētu taču uzdrošināties pieķerties klāt arī kaut kam tādam kā tik nopietnai tēmai par Rīgu. Nolēmu, nevienam nesakot, izmēģināt,» par grāmatas «Piecpadsmit dziesmas Rīgai» tapšanu stāsta pati autore.
Savukārt «Zilā gredzena» ievadā viņa raksta: «Šoruden septembrī jau četrdesmito gadu uz klasi pie manis nāks bērni, un šoruden septembrī savu lasītāju meklēs arī mana ceturtā grāmata «Zilais gredzens».
Tajā ir domas par Latviju un par svešatni, par draudzību un par mīlestību, par ilgošanos un sapņiem, par tuvajiem cilvēkiem līdzās un par tiem, kas nekad vairs nepārnāks.»
