Jau pagājušā gadsimta vidū Latvijā bijuši dažādi zirgi – gan vietējie, gan ievesti no kaimiņiem – Lietuvas, Igaunijas, Krievijas.
Jau pagājušā gadsimta vidū Latvijā bijuši dažādi zirgi – gan vietējie, gan ievesti no kaimiņiem – Lietuvas, Igaunijas, Krievijas. Latviešu zemnieku bērīši bija samērā mazi augumā, un to masa svārstījās līdz 320 kilogramiem. Lai arī sīksti un pieticīgi, tie uzrādīja labas darba spējas. Vērtējot dažu jelgavnieku attieksmi pret šiem cēlajiem dzīvniekiem, kad lopiņš ganībās tiek turēts sasietām priekškājām, speciālisti teic: lai kāda tipa zirgs būtu, tam katru dienu nepieciešamas kustības, izskriešanās un zināma slodze.
Latvijas Lauksaimniecības universitātes zirgkopības mācību centra “Mušķi” zirgkopības eksperte Edīte Rozīte teic: “Šiem dzīvniekiem nepietiek, ja tikai nodrošina ganību zāli un augām dienām tur sasaitētus pļavā.” Viņa rosina pirms zirga iegādes kārtīgi apdomāt, kādam nolūkam dzīvnieks nepieciešams. Ir tautas, kas uzskata – vīrs bez zirga nav nekas un rikšotājs savā ziņā ir ģimenes goda jautājums. Taču pēdējos gados vērojams, ka tādi klejotāji nezināmā ceļā dabū zirgu, visu vasaru pie ķēdes gana pilsētas nomalē, bet rudenī pārdod. Un tā katru gadu. Pirmkārt, lopi nav reģistrēti, otrkārt, nav skaidrs to veselības stāvoklis un saimnieks nevar zināt, kā zirgs audzināts iepriekš.
Varētu teikt, ka “Mušķos” turēšanas apstākļi tiek nodrošināti tuvu ideālajiem. Pie mācību centra staļļiem iekārtotas hektāriem plašas ganības, kas atdalītas ar aplokiem. Nožogojums ir zems, zirgi, sapulcējušies barā, rāmi mielojas ar zāli, un var redzēt, ka jūtas diezgan omulīgi. Pēkšņi divi auļotāji sāk skriet, tiem pakaļ visi vairāk nekā desmit dzīvnieku, un pēc mirkļa saime jau pulcējas blakus aplokā. Viņi bauda brīvību. “Jums vajadzētu redzēt, kā viņi skrien, kad no rīta laižam laukā no staļļiem! Putekļi vien pa gaisu virs ganību ceļa!” sajūsmināta E.Rozīte. Taču nav tā, ka “Mušķu” zirgi caurām dienām laiskojas. Tie katru vakaru divas trīs stundas intensīvi strādā, jo studenti trenējas jāšanā un citādi lopiņus nodarbina. Tad tie visu dienu ir mierīgi un tikai retumis “satrakojas”.
Kad “Ziņas” viesojās Ozolnieku pusē, divi kastrēti zirgi pēkšņi sāka it kā ķīvēties. Cits citam palēkdamies pakaļkājām viegli iedunkāja pa krūtīm, skrēja viens otram pakaļ tā, ka aste vertikāli gaisā kā karogs. “Ir dažādi zirgu raksturi. Lūk, tiem abiem arābu un traķēniešu asinis, tādēļ tā spriņģo,” paskaidro E.Rozīte, taču nevilcinoties uzsver, ka tādi ālēšanās mirkļi vērojami, jo visā pulkā kāda no ķēvēm meklējas. Lai gan abi jaunie zirgi ir kastrāti, tiem instinkti saglabājušies. Taču sētā, kur mitinās viens zirdziņš, tāda spriņģošana parasti nenotiek. Kā vērtē speciālisti, Platones upītes krastos piesietajiem un arī citviet laukos bērīšiem priekškājas sasien, lai tie skrienot nepārrautu ķēdi. Taču tāda auļošana vien parādot, cik nevērīgs pret savu lopu ir saimnieks, jo septiņas dienas nedēļā jāatrod laiks, lai stundu vai divas garā pavadā mīlulim ļautu izskrieties un pastaigāt vismaz kordā jeb pa apli. “Nav brīnums, ka dzīvnieks saplēš visstingrākos apaušus, ja to visu laiku tur sasaitētu,” saka E.Rozīte. Piemēram, “Mušķos” ir piecas mierīgas vecākās ķēves, ko ganībās var laist pat bez aploka. Tās turas kopā un nekur tālu neklīst.
Tādēļ, pirms iegādāties zirgu, rūpīgi jāizlemj, vai varēs tam veltīt pietiekami daudz laika un līdzekļu. Važas tādam gudram un cēlam dzīvniekam, kas tomēr radīts brīvībai, ir tikai mokas.
