Sākums 22. augusta numurā.
***
Sēdēju pie bāra letes un, lēnām sūkdama savu «margaritu», garlaikoti pētīju prāmja pasažierus, kas izklaidējās uz «Zvaigžņotās pils» klāja.
Laine bija palikusi kajītē, bet mani pierunājusi iet uz šovu, ko «Tallink» piedāvā kruīza pasažieriem. Galu galā – ir taču tava dzimšanas diena, draudzene bija teikusi, gandrīz ar varu izstumdama mani gaitenī. – Neuztraucies! Ja man paliks labāk, es pievienošos, – viņa solīja, aizvērdama durvis.
Pēkšņi jutu, ka man blakus kāds nostājas un satraucošā čukstā ierunājas: – Svabodna?
Iekšēji sarāvos un uzmetu vaicātājam tramīgu skatienu. Tas bija kāds tumsnējs jauneklis. Varbūt mazliet jaunāks par mani. Glīts, bet, pēc acīm spriežot, jau manāmi iereibis, lai vairs nebūtu gana adekvāts.
Jautājums mani samulsināja. Spriedu: šim krievu valodas vārdam taču iespējamas divas galotnes, un katrā gadījumā tas nozīmē ko citu – viņš vai nu jautā, vai krēsls man blakus ir brīvs, un tādā gadījumā es maldos, ka viņš meklē sev «upuri», vai arī tomēr svešinieks vēlas noskaidrot, vai brīva esmu es, proti, dabūnama dūdiņa… Kamēr drudžaini prātoju, ko atbildēt, starp mums iespraucās vēl kāds un, krūtis manu acu augstumā izriezis, paziņoja: – Bris, Vlaģik, viņa ir mana dāma!
Par Vlaģiku nosauktais tūlīt atkāpās un «aizpeldēja citos ūdeņos».
– Tātad… joprojām Raidels? – es, pārvarējusi mulsumu, pacēlu acis pret kādreizējo sirdsāķīti.
– Jā, draugi mani tā sauc, – Raitis apstiprināja un apsēdās blakus.
– Vai atceries, kas tev iedeva šo vārdu? – atgādināju precētai sievai nepiedodami koķetīgā tonī.
– Protams, – puisis pašapzinīgi izslējās un pasūtīja bārmenim kausu alus un vēl vienu «margaritu» man. – Es atceros vēl ko…
– Ko tad? – nevainīgi ievaicājos, stumdīdama olīvu pa tukšo glāzi.
– Ko tu solīji man izlaiduma naktī… – viņš nočukstēja, liekot manai mugurai pārklāties aukstiem sviedriem.
Bļāviens, ko tad tas nozīmē, es salēcos un jutu, ka nosarkstu līdz matu galiņiem. Izlaiduma naktī biju solījusies dāvāt draugam savu nevainību, taču pārdomāju… To atceroties, vaigi svila kā versmaina sārta tuvumā. Kas tevi raustīja aiz mēles, es sevi domās rāju, nodūrusi acis un kodīdama lūpu. Tagad izlokies! Pati sakūri šo atmiņu ugunskuru un pati vien ielaidi uguni pakulās… Dzēs nu!
– Vajadzēja turēt muti! – es iebildu, pārmezdama bijušajam puisim nepiedodamo kļūdu par noslēpuma izpļāpāšanu draugiem, bet – vēl jo vairāk – pati sev to, kas notiek šobrīd.
Raitis izvairīgi nošūpoja galvu un apmainīja manas glāzes.
– Ilgs laiks, – viņš novilka, sūkdams alu.
– Jā, – piekrītoši pamāju un šķietami garlaikoti skatījos riņķī, laikam jau kādu glābiņu meklēdama.
– Ejam dejot? – Raitis pēkšņi ierosināja un, nesagaidījis atbildi, satvēra aiz rokas, un jau vilka mani uz deju laukuma pusi.
Laikam juzdams, ka esmu pārāk saspringta, kavalieris centās vainu paņemt uz sevi. – Sen neesmu to darījis, – viņš taisnojās un pirms dejas sagrieza mani kā vilciņu tā, ka es gandrīz zaudēju līdzsvaru. Tad, cieši satvēris, pievilka mani sev klāt un saņēma labo roku.
– Njā, – viņš domīgi (vai varbūt skumji?) noteica, pārlaidis savu īkšķi manam apgredzenotajam zeltnesim, un spēra soli uz priekšu, vadīdams mani starp pārējiem dejotājiem.
– Kā tu šeit gadījies? – draudzīgi apvaicājos, pāriedama pie nevainīgākiem sarunas tematiem.
– Braucu uz darbu, – viņš uzsmaidīja.
– Uz darbu? – es neticīgi pārjautāju, atminēdamās jautro kompāniju, ko ar Laini bijām satikušas restorānā.
– Jā! Vienkārši draugi beidzot saorganizējās atbraukt ciemos, – Raitis, kā uzminējis manas domas, paskaidroja.
– Tu strādā Zviedrijā?
– Pa daļai. Pāris mēnešus esmu te šur, pāris – te tur.
– Un ko tu dari?
– Esmu programmētājs.
Man paspruka skaļš spurdziens. – Tomēr kļuvi par sausiņu!?! – es labdabīgi ieknābu, sev par pārsteigumu, juzdamās tik viegli, it kā mēs būtu draudzīgi klasesbiedri, kas satikušies klases salidojumā. Taču sajūta bija tāda, it kā šo divpadsmit gadu nemaz nebūtu bijis un mēs būtu aizgājuši katrs savā dzīvē tikai vakar.
– Vai izskatos? – Raitis uzjautrināts atjautāja un sasprindzināja formīgos bicepsus, kas neona apgaismojumā spīdēja kā supervaronim.
No «bīstamajiem ūdeņiem» atkal airējos seklumā: – Kā mammai?
– Viss labi. Vēl strādā skolā. Un ko tu pati?
– Arī strādāju. Šur un tur, – nomurmināju, kautrēdamās atklāt, ka es atšķirībā no viņa savu sapņu profesiju vēl neesmu atradusi.
– Un šeit?
– Braucu ceļojumā ar draudzeni.
– Un vīrs?
Šis jautājums lika man nodrebēt. Gribēju atzīties, ka man ir superīgs vīrs, bet bažījos, ka tas Raidelu varētu atgrūst. Lai gan starp mums viss sen bija beidzies un varbūt arī viņš ir laimīgi precējies, man vēl mirkli gribējās uzkavēties viņa sabiedrībā. Seno atmiņu cilāšana ievilka tādā kā nostalģiskā miglā, kur viss tik balts un pūkains, ka gribas atlaisties mākonī un ļaut apziņai aizplūst no realitātes.
– Ei, vecīt, vari atnākt? Baigi vajag, – pēkšņi mums blakus uzradās pāris noraizējušos puišu.
– Tas nevar pagaidīt? – Raitis apstājās dejas pussolī un apveltīja draugus ar neapmierinātu skatienu. Arī mani saīgņoja šis negaidītais traucējums, taču ļāva izvairīties no atbildes par Egilu.
– Vlaģiks saķēries ar kādu zviedru, – viens no puišiem paziņoja un, lai nāciena iemesls būtu skaidrs arī man, piebilda: – Mums vajag tulku.
– Ej vien! – es atvēlēju, palaidusi puisi vaļā.
– Tu nepazudīsi? – viņš pirms došanās līdzi draugiem tomēr vēl pagriezās pret mani.
– Aiziešu apraudzīt draudzeni un būšu atpakaļ, – solīju, tajā pašā laikā prātodama, vai tā rīkoties būtu labi. ◆
Turpinājums ceturtdienas, 5. septembra, numurā.
