Sākums 22. augusta numurā.
***
– Tu spēlējies ar uguni! – Laine, uzklausījusi mani, nekautrējoties paziņoja.
– Tu pārproti! – es stīvējos pretī. – Mēs esam seni draugi un nekas vairāk. Satikāmies, pagremdējāmies atmiņās un pēc dažām stundām atkal aiziesim katrs savu ceļu… Ja netici, nāc līdzi! Viņam ir daudz draugu, – es musināju. Un man tik tiešām nebūtu iebildumu, ja draudzene piekristu.
– Nē, nē, – Laine atrunājās. – Es labāk pagulēšu. Kā pieceļos stāvus, tā atkal viss iekšās sagriežas…
– Tu vismaz kādu šķidrumu uzņem? – es satraukta ievaicājos, atgādinot, ka atūdeņošanās var būt bīstama.
– Kā tad! – Laine, pārgriezusi acis, iesaucās. – Vienu malku iedzeru, divus izvemju…
Līdzjūtīgi noglaudu draudzenes plecu. – Piedod! Es negribēju, ka mūsu ceļojums izvēršas šitā.
– Liecies mierā! Kurš tad zināja?! – Laine vāri pasmaidīja. – Jācer, ka rīt krastā aties un atpakaļceļš jau būs jautrāks. Atgādini, ka mums kādā aptiekā jānopērk ingvertabletes! Varbūt palīdzēs.
– Labi, – piekritu un laikam neapzināti uzmetu acis pulkstenim.
– Skrien, skrien! – draudzene iesmējās un pamāja uz durvju pusi.
– Piedod! – es vēlreiz nočukstēju un atstāju kajīti, lai atgrieztos klāju augstāk.
Ejot gar prāmja iepirkšanās centru, nejauši pamanīju pie kases stāvam Raiti. Klusu pielavījos viņam klāt un kā bērnībā iesaucos pie auss: – Bū!
– Zizizū! – atbildes izsauciens mani pārsteidza nesagatavotu, un es uz mirkli paliku kā bez valodas.
– T-t-tu at-t-tceries? – šokēta stostījos.
– Protams! – Raitis nosprauslojās. – Raidels un Zizizū – Raitis Dēls un Zigrita Ziemele-Zūna, – viņš noskaitīja bez aizķeršanās un pagriezās iešanai. Pamanīju, ka puisis ko slepus ieslidina bikšu kabatā.
Ejot ārā no veikala, es neuzkrītoši uzmetu skatienu kases aparāta monitoram un gandrīz sapinos pati savās kājās – ekrānā zaļš uz melna spīguļoja uzraksts «Condoms» un cena.
– Uzmanīgāk! – Raitis norādīja un pieturēja mani aiz elkoņa, lai nepaklūpu.
Man šķita, ka nu arī man piemetusies jūras slimība – ceļi ļodzījās un trīcēja, bet galva pēkšņi bija kā piebāzta ar vati…
– Iesim padejot? – Raitis atkal piedāvāja un veda mani uz mūzikas pusi.
– Man kaut kā neērti, – es atrunājos, un pašai likās, ka vārdus joprojām virknēju ar aizturi.
– Kāpēc? – Raitis nesaprata.
– Tu taču brauc ar draugiem. Vai viņiem nav iebildumu, ka neesi kopā ar viņiem?
Puisis vīzdegunīgi atmeta ar roku. – Uz tiem purniem es vēl visu nākamo nedēļu skatīšos. Ejam!
Mēs atkal nonācām deju laukuma vidū, un es no galvu reibinošā «lidojuma» atjēdzos tikai tad, kad zāles apskaņošanas iekārtās kāds atkārtoti noaurojās: – Zigrita Kārkliņa. Vai te ir Zigrita Kārkliņa?
Kā transā atraisījos no Raita skavām un devos rampas virzienā – tur prožektoru gaismās tūrkompānijas pārstāvji jau tradicionāli ar šampanieša pudeli gaidīja ikvienu pasažieri, kuram atrašanās uz kuģa iekrīt dzimšanas dienā. Bez manis pie dāvanas tika arī kāda pusaudze un pavecs kungs.
Pūtēju orķestris enerģiski spēlēja «Happy Birthday», un, izskanot pēdējiem akordiem, pūlis mums apdullinoši uzgavilēja.
Man reiba galva. Biju laimīga, kad frakā tērptais sveicējs palaida mani vaļā un es varēju mesties prom. Taču nekur tālu netiku. Bēgot no apkārtējo uzmanības, ieskrēju tieši krūtīs savam pirmītējam deju partnerim.
– Tev šodien dzimšanas diena? – Raitis apjucis jautāja, apstādinādams mani pusceļā.
– Jā, – nočukstēju, drebēdama kā apšu lapa.
– Zizizū, apsveicu! – puisis priecīgi iesaucās un noliecās mani noskūpstīt.
Jutu tā lūpas pieskaramies manējām un sastingu. Mirkli, kas likās tik garš kā mūžība, viņš gaidīja manu atbildi, bet nesagaidījis iztaisnojās.
– Man ir jātiek laukā! Te trūkst gaisa, – es murmināju un paspraucos puisim garām.
– Pagaidi! Es iešu tev līdzi, – viņš piedāvājās un steidza neatpalikt no manis.
Ejot pa šauro gaiteni un cenšoties noturēties taisni, kuģim viegli šūpojoties, mūsu plaukstas ar ārmalām nejauši saskārās un pēc pāris soļiem vēlreiz, tikai otro reizi tā jau bija manas ekstremitātes pusapzinātā kustība, kuras sekas tobrīd vēl neparedzēju…
Raitis veikli satvēra manu brīvo roku un gribēja apstāties, bet es atrāvos, it kā būtu apdedzinājusi pirkstus pie nokaitētas dzelzs… Izlikdamās, ka nekas nav noticis, steigšus devos tālāk.
Pie izejas uz atklāto klāju satikām puiša draugus, kuri tieši tobrīd nāca iekšā, baltiem elpas mutuļiem veļoties no smejošajām mutēm.
– Pašā laikā! – Raitis iesaucās un saķēra vienu aiz čupra. – Atdod manu jaku! Un tu, Vlaģik, aizdod savējo! – viņš nokomandēja, un jau nākamajā brīdī man uz pleciem uzgūlās smaga, silta jaka. Drebinoties aši ievilku rokas piedurknēs un, spiezdama uzdāvināto pudeli pie krūtīm, sarāvos maza mazītiņa.
Laukā valdīja piķa melna tumsa un gandrīz apdullinoša šņākoņa, viļņiem plīstot pret prāmja korpusu. Izlaistos matus asais vējš meta gaisā un pēc tam trieca sejā. Jutu, ka Raitis nostājas aiz muguras, kā mēģinādams pasargāt no aukām.
Kādu brīdi mēs tā stāvējām klusēdami.
– Zizizū? – Raidels minstinoties iesāka, un viņa pirksti sažņaudza manus augšdelmus.
– Jā? – tik tikko dzirdami izdvesu, spītīgi pretodamās puiša vēlmei mani pagriezt ar seju pret sevi.
– Vai tu apzinies, kādus signālus raidi? – viņš man jautāja, pieliecies klāt.
– Signālus? – mana pēkšņi piesmakusī rīkle čērkstoši atbalsoja, un es atminējos pirmīt veikalā redzēto. Apskaidrība, ka prezervatīvi iepirkti ar cerībām attiecībā uz mani, aizcirta elpu, un es gribēju bēgt. Bet varbūt tā bija auka, kas mani grūšus uzgrūda puisim virsū, abus gandrīz nogāzdama no kājām.
– Ejam iekšā! Tu pārsalsi, – Raitis norūpējies aicināja, un es paklausīju.
Viņš galanti novilka man silto jaku, pakāra pie izejas, lai Vladam tā atkal būtu pa ķērienam, un, saņēmis mani aiz rokas, kaut kur veda…
***
Ielavījos kajītē, tumsā izģērbos un grasījos līst zem segas, kad otrā gultā nočaukstēja sega.
– Kas tas bija? – Laine samiegojusies noprasīja.
– Es tā esmu. Guli! – čukstēju, līzdama vēsajos palagos.
– Nē, es domāju, kas bija TAS deju zālē? Es redzēju televizorā. Vai zināji, ka viņi kajītēs translē tur notiekošo? Man bija interesanti, – draudzene, pūloties apspiest smaidu, nopietnā balsī runāja, visiem spēkiem cenzdamās tēlot nosodījumu.
– Nekas tas nebija, – es atteicu. – Viņš mani apsveica dzimšanas dienā. Guli!
– Nē, mīļā! – Laine grozīja galvu. – Vispirms tu man izstāstīsi, kas notika. Cik vispār ir pulkstenis?
– Nezinu. Divi. Varbūt trīs. Un-n-n ne-kas tā-āds ne-no-ti-ka, – noskaldīju pa zilbēm, bet, saprotot, ka intrigu medniecei ēsma pamesta, piecēlos sēdus un sāku stāstīt: – Dievgodvārds, nekas nenotika. Mēs tikai runājāmies.
– Par ko?
– Par visu ko. Par aizgājušajiem laikiem. Par tagadējiem. Par mīlestību un… iekāri.
– Nu, nu!?
– Nu neko, – zobgalīgi atmēdīju. – Varēt un drīkstēt nav viens un tas pats. Tāpat kā gribēt un dabūt.
– Skaidrs, – draudzene tā kā vīlusies novilka. – Bučojas vismaz labi?
– Nezinu. Kad viņš zālē noliecās mani noskūpstīt, es neatbildēju.
– Un atvadoties?
– Vairs neriskēja.
– Bet būtu gribējusi, vai ne?
– Guli! – es atrunājos, priecādamās, ka tumsā nevar saskatīt manu seju. – Jau septiņos jāiet uz klāja – brauksim iekšā šērās. Esot skaisti.
– Jā, arlabunakti! – Laine, beidzot apmierinājusi savu ziņkāri, atkal saritinājās zem segas.
– Arlabunakti! – atbalsoju, bet, nespēdama iemigt, domās vēl ilgi pārcilāju ikvienu mūsu dialogu. Prātoju arī, vai Visums gribēja, lai nedodos šajā ceļojumā, vai tomēr darīja visu, lai es pēc tik ilgas neredzēšanās šeit sastaptu savu pirmo mīlestību un kaut ko saprastu. «Bāc, tikai – ko?» ◆
Nobeigums ceturtdienas, 12. septembra, numurā.
