***
– Man liekas, es tomēr nespēšu neko norīt, – Laine sagurusi pavēstīja, atstumdama šķīvi ar Cēzara salātiem.
Es līdzjūtīgi uzsmaidīju draudzenei. Biju iedomājusies, ka brauciens mums izvērtīsies jautrāks, bet, kopš prāmis izgāja jūrā, Laine izskatījās kā no «amerikāņu kalniņiem» izkāpusi – zaļu ģīmi un tik sūnainu pašsajūtu, ka tikai ar mokām pierunāju viņu pamest kajīti.
– Mēs taču braucām izklaidēties – martini, ballīte, dejas, – es centos uzmundrināt, knosīdamās krēslā kā no ķēdes norāvies suns.
– Izklaidēsimies Stokholmā, – Laine izspieda greizu smaidu un, aši izvilkusi no somiņas papīra maisiņu, nočukstēja: – Ja es līdz tam nebūšu izlaidusi garu.
– Atkal slikti? – uzliku roku draudzenes plecam.
Viņa tikko manāmi pamāja ar galvu un centās saņemties.
– Vēlies iziet uz klāja paelpot svaigu gaisu? – es piedāvāju.
– Nē, tu paēd un pēc tam. Es pagaidīšu, – Laine drosmīgi noteica un pagriezās pret iluminatoriem cerībā, ka skats pa logu, aiz kura gan neko tumsas dēļ nevarēja redzēt, nomierinās sakairināto kuņģi.
Es pievērsos vakariņām, prātodama, kas gan vēl varētu noiet greizi. Laikam jau Visums negribēja, ka dodos šajā ceļojumā – man bija sūtītas tik daudzas zīmes! Bet es tās visas stūrgalvīgi ignorēju. Vispirms kā vīra dzimšanas dienas dāvana ieplānotais kruīzs uz Stokholmu atlikās par pusmēnesi, jo abi saķērām kādu baiso vēdervīrusu. Pēc tam, kad biļetes bija samainītas pret mums tīkamāko izklaides programmu decembrī starp Ziemassvētkiem un Jaungadu, izrādījās, ka datums iekrīt tieši manā dzimšanas dienā – tā netīši vīra dāvana pārvērtās par manējo, lai gan biju izlēmusi savu iesoļošanu ceturtajā desmitgadē neatzīmēt… Beidz! Trīsdesmit ir skaistākais cipars, vīrs bija mierinājis, mēģinādams mani pārliecināt, ka nekas traks man pēc šā vecuma sasniegšanas nedraud. Pat ja vēl joprojām neesmu īsti sapratusi, ko vēlos dzīvē darīt, vienu labu darbu esot paveikusi, proti, apprecējusi viņu. Jokodamies, ka varbūt viļņu šūpās izdosies ieņemt pirmdzimto, Egils bija pielauzis mani braucienu tomēr neatcelt. Taču tad Visums ķērās pie «smagās artilērijas» – pirms ceļojuma priekšnieks Egilu norīkoja komandējumā uz Kazahstānu, izjaukdams ne tikai plānus par tikšanu pie mazuļa romantiskos apstākļos, bet parūpēdamies arī par to, ka Jauno gadu sagaidām katrs savā valstī – tūkstošiem kilometru tālu viens no otra. Protams, biju nikna – gan uz Egilu, ka viņam tāds darbs, kas prasa regulāru došanos uz tuvākām un tālākām ārzemēm, gan uz vīra bosu, kurš biznesa darīšanas iekārtojis tik nejēdzīgā laikā. Vīrs pierunāja braukt, ierosinot, ka ceļā varu doties ar labāko draudzeni. Un, tā kā Laini nebiju satikusi veselu mūžību, ļāvu iemidzināt savu modrību un no augšas raidītās zīmes laidu gar ausi.
Bet nu izklaides brauciens riskēja izgāzties pilnībā, jo draudzenei, pirmoreiz esot uz kuģa, piemetās jūras slimība jeb, smalki runājot, kinetoze un viņa vairāk uzkavējās tualetē pie «baltā drauga» nekā manā sabiedrībā.
– Nu, paliek labāk? – es uzmundrinošā balsī apvaicājos, kriukšķinādama salātus no viņas šķīvja.
– Mazliet, – Laine vārgi pasmaidīja.
– Varbūt vajag piedzerties, – es ierosināju. – Kaut kur lasīju, ka, atrodoties spēcīgā grādīgo dzērienu ietekmē, šūpošanos praktiski nemana.
Draudzene paskatījās manī tā, it kā es nebūtu pie pilna prāta.
– Nu, nopietni. Kad kājas mīkstas un bilde staigā, liekoties, ka pats zvārojies, nevis kuģis, – centos pārliecināt, paceldama saskandināšanai savu martini glāzi.
Laine atkal pagatavoja papīra turzu, bet tad steigšus saņurcīja to un paslidināja zem galda.
Tobrīd mums garām devās bariņš puišu, jautrodamies savā starpā jauktā latviešu un krievu valodā.
– Zigrit? – pēkšņi izdzirdu kādu no tiem nosaucam manu vārdu.
Izbrīnīta pacēlu acis. No puišu kompānijas atdalījās kāds pazīstams stāvs. Precīzāk, pazīstama šķita seja, bet augums – tas pilnīgi noteikti vairs nepiederēja izstīdzējušam pusaudzim.
– Raiti? – atbildēju tikpat pārsteigta.
– Jēziņ! Cik gadu! – viņš iesvilpās.
Es aši sarēķināju: – Jā! Divpadsmit!
Tikmēr kompānija aiz muguras attālinoties nepacietīgi sauca: – Ei, Raidel, nāc! Ejam!
Raitis atskatījās uz viņiem, tad uz mani un, vainīgi nošķobījies, atvadījās: – Man jāiet. Varbūt vēlāk satiksimies. Labi izskaties.
– Jā, tu arī, – novilku, vēl mulsdama no fakta, ka pēc tik daudziem gadiem tā negaidot satieku savu 12. klases sirdsāķīti, turklāt kāds to dēvē manis izdomātajā mīļvārdā – par Raidelu, kas elektroniskā pasta vajadzībām reiz tika atvasināts no puiša vārda un uzvārda – Raitis Dēls.
Izlikdamās, ka nemanu Laines aizdomīgo sejas izteiksmi, atkal pievērsos salātu šķīvim.
– Nu? – viņa tomēr nespēja nociesties. – Kas tas tāds?
– Sliktā dūša pārgāja? – atjautāju, pavilkdama draudzeni uz zoba, ka mīlas lietu – savu vai citu – iztirzāšana viņai vienmēr bijis mīļākais sarunu temats, kas allaž licis aizmirst par visu pārējo uz pasaules.
– Jā, vai zini, – Laine tikpat zobgalīgi atcirta.
– Vidusskolas mīlestība, – paskaidroju un, labi zinādama, ka draudzenei ar to nebūs gana, piebildu: – Pusgadu nomācījāmies kopā divpadsmitajā klasē, kad viņš ar mammu atnāca uz mūsu skolu.
– Ar mammu?
– Jā, viņa mamma bija vācu valodas skolotāja, aizvietoja mūsu iepriekšējo slimības laikā. Nenormāli stingra gan pret audzēkņiem, gan savu vienīgo dēlu – Raiti. Es viņai diez ko nepatiku. Stundās vienmēr…
– Un Raitim? – draudzene iejaucās, neļaudama novērsties no galvenā sarunu objekta pie savām mazsvarīgajām nedienām ar skolotājiem.
– Mēs bijām draugi.
– Un tikai? – Laine neticīgi samiedza acis, kāri tverdama katru manu vārdu.
– Nu varbūt kas nedaudz vairāk. Bučojušies esam, – iesmējos, atminēdamās naivos solījumus, ko viens otram devām, un slapstīšanos pēc stundām pa parku atceļā no skolas uz mājām. – Jā, jā, tieši tik nevainīgi! Līdz TAM mēs tā arī netikām, – parādīju ziņkārīgajai draudzenei mēli.
– Kas notika? – viņa pajautāja tik līdzjūtīgi, it kā mēs būtu bijuši slimi – piekalti riteņkrēsliem vai kā citādi rīkoties nespējīgi, ja reiz nevarējuši ļaut hormonu plosītajai pubertātei vaļu.
– Beidz! Ne visi jau vidusskolas laikā bija tik samaitāti kā tu, – draudzīgi iedzēlu. – Ja kaut kas būtu noticis, viņa mamma tak mani būtu dzīvu bez sāls noēdusi. Mums bija pa skaisto tāpat, bez seksa. Mīļas zīmītes stundu laikā… Romantiskas pastaigas pa parku… Slepenas bučas… Solījumi…
– Cik neinteresanti! – Laine novaikstījās, un tai pašā brīdī saņēma sodu no kāda augstāka spēka…
Kuģis jau atkal sāka zvāļoties pa viļņiem tik spēcīgi, ka biju spiesta izdzert draudzenes martini glāzi, lai tās saturs pēkšņi nerastos viņas vai manā klēpī.
Laines seja no jauna kļuva zaļgani bāla, un viņai pat nenācās mani pierunāt, ka jāatgriežas kajītē. ◆
Turpinājums ceturtdienas, 29. augusta, numurā.
