Šonedēļ valdība vismaz šķietami un, pašasprāt, ļoti «veiksmīgi» pabeidza jau pagājušā gadsimta deviņdesmitajos gados sākto, izteikti smago valsts rekonstruktīvās ķirurģijas procesu, kas slēpts aiz administratīvi teritoriālās reformas skanīgā nosaukuma.
Šonedēļ valdība vismaz šķietami un, pašasprāt, ļoti “veiksmīgi” pabeidza jau pagājušā gadsimta deviņdesmitajos gados sākto, izteikti smago valsts rekonstruktīvās ķirurģijas procesu, kas slēpts aiz administratīvi teritoriālās reformas skanīgā nosaukuma. Lai arī gadu skaita izteiksmē minētā “reforma” ir vien pusaudža vecumā, tās gāganu karos šķēpi salauzti neskaitāmā daudzumā.
Vismaz viens posms šajā mīņāšanās procesā otrdien ir noslēdzies, un var sacīt, ka pirmais Latvijas “sašķēlēšanas” posms beidzies. Noteikt ar procesu apmierināto un neapmierināto proporciju pašlaik diezgan nereāli, taču nez kādēļ šķiet, ka to pēdējo ir ievērojami vairāk.
Īpašu uzmanību piesaista pati lēmuma pieņemšanas procedūra valdībā, kas lāgiem atgādināja nevis līdzīgos gadījumos ierasto normu ievērošanu, bet prastu “balto apkaklīšu” rupeklību. Jāsecina, ka premjeru Aigaru Kalvīti piemeklējis ne nu gluži līdzīgi treniņbikšu gumijai pārmēru ilgi staipītās reformas izraisīts delīrijs, bet hroniska nevēlēšanās īstenot dzīvē tik plaši izbazūnēto demokrātijas un uzklausīšanas principu, aizstājot to ar smalko kungu galam kontrastējošu un līdz sādžas dzertuves līmenim reducētu, provinciālu prastumu. Citādi pārējo viedokļu vērā neņemšanu un pārtraukšanu pusvārdā nosaukt pagrūti.
Arī ar visiem saprotamiem skaidrojumiem sevišķi gludi nav klājies. To var teikt gan, piemēram, saistībā ar varas pēkšņo nostājas maiņu par Jelgavas rajona Valgundes novada patstāvīgas eksistences spējām, gan Cēsu un Tukuma salīdzināšanas un statusu dalīšanas epopeju, gan virkni gadījumu, kad pašvaldību vadītāji tā arī palikuši neziņā par pārraudzīto teritoriju turpmāko likteni, piemēram, iecerēto finansējuma piešķiršanas kritēriju kontekstā, izmaiņām infrastruktūrā un galu galā vietējo iedzīvotāju ieguvumiem plašās reformas rezultātā.
Lai arī daudzu gadu garumā ierastas valsts teritoriālās struktūras reformēšana, pielāgojot to laikmetam atbilstošām iedzīvotāju vajadzībām un nodrošinot racionālu resursu izmantošanu, ne tuvu nav tik vienkāršs uzdevums kā, piemēram, izrunāšanās par labu dzīvi Latvijā, skatoties caur rozā brillēm, valdības sēdē notikušais vedina domāt, ka atsevišķs politikāņu pulciņš sava logotipa toņu spodrināšanas labad gatavs piekopt pat daļēji totalitāru lēmumu pieņemšanas mehānismu. Sak, kas nav ar mums, tas ir pret mums, bet tie, kas mums nepiekrīt, lai sēž mierā un mutes tur ciet! Jūs sanācāt, mēs nolēmām, un punkts. Ko tur uztraukties par tādiem niekiem kā pašvaldību vadītāju argumenti pret reformu tās pašreizējā veidolā vai viedokļu uzklausīšana!
Ņemot vērā vairāku ar reformu nemierā esošo pašvaldību līdz šim izklāstītos juridiskos akcentus, tā vien šķiet, ka savas formāli vāji piesegtās patvaļas un, kas zina, arī stūrgalvīgās muļķības dēļ valsts atkal ir gatava patrāpīties ceļā vairāku pašvaldību mestam tiesiskā izaicinājuma cimdam, lai vēlāk attaptos guļam uz Satversmes tiesas ringa dēļiem. Kā otra, valdībai labvēlīga tiesisko nianšu radīta alternatīva iespējami “brīvprātīgi veidoti” novadi, kur liela daļa vadītāju un iedzīvotāju “veiksmīgās” reformas vēl ilgi ciestu kā zobu sāpes. Bet varai saglabātos uzvarētāju apziņa, ka “mēs to paveicām”. Labi vai draņķīgi – tas jau būtu sekundārs jautājums. Ja vispār būtu.
