Vērtības, kas jāiemācās bērnībā, ir nemainīgas. Kam tās jāmāca? Ģimenē visi strādā, skolā – pārslogoti, sabiedrība neirotiski pārkairināta, apātiski vienaldzīga vai no vienaldzības un noguruma saindēta. Kam tad īsti ir jāaudzina bērni?
Vērtības, kas jāiemācās bērnībā, ir nemainīgas. Kam tās jāmāca? Ģimenē visi strādā, skolā – pārslogoti, sabiedrība neirotiski pārkairināta, apātiski vienaldzīga vai no vienaldzības un noguruma saindēta. Kam tad īsti ir jāaudzina bērni?
Skola kā mācību un audzināšanas iestāde ir samērā konservatīvs “iestādījums”, kur dzīvi nosaka mācību un audzināšanas programmas. Tas ir zināms stabilitātes garants. Tomēr konservatīvisms bez autoritātes jaunatni garlaiko. Iespējams, ka tieši audzināšanas vai tā saucamajās klases stundās visproduktīvāk var mācīt cilvēcīgumu, ja audzinātājs ir aizraujoša personība. Vai viena stunda nedēļā ir pietiekami un vai šajā stundā vispār var daudz ko mainīt?
Uz klases stundām nāca ķeksīša dēļ
Kāda 12. klases meitene atzīst, ka divus vidusskolas gadus klases kolektīvs nepieņēma savu audzinātāju par autoritāti, tāpēc bija jūtama liela savstarpējo attiecību spriedze. Audzināšanas stundas pārvērtās par ķeksīša dēļ apmeklētu nodarbību, kurā gandrīz visiem bija garlaicīgi. Parasti tajās vienkārši nodeva informāciju par notikumiem skolā un atsevišķos gadījumos pārrunāja slikto. Pāris reižu bija mēģinājums iekļauties kādā tēmā, bet neveiksmīgi un garlaicīgi. Šogad audzināšanas stundas kļuvušas interesantas. “Tie, kam šajā klasē nebija jābūt, ir aizgājuši, bet palicēji varam diskutēt par svarīgām jomām. Ar klases audzinātāju izveidojušās savstarpējas izpratnes pilnas attiecības, un klases stundas tiešām kļuvušas ļoti interesantas. Domāju, ka šajās nodarbībās ir nepieciešams cilvēcīgums, dalīšanās pieredzē un izpratnē,” atklāja 12. klases skolniece.
Izvairīties no formālām tēmām
Ko klases stundā skolotājs pārrunā ar jauniešiem, kuriem pavisam drīz nāksies atstāt skolu? Uz šo jautājumu cenšas atbildēt audzinātāja Valentīna Bučkovska no Valsts ģimnāzijas.
Viņa neslēpj, ka audzināšana nav viegls jautājums. Viens ir formālās tēmas, kas pēc plāna ir jāizrunā, otrs – tas, kas konkrētas klases audzēkņiem ir nepieciešams. Viņa audzina meiteņu klasi un domā, ka tēma par atkarībām, narkotiku kaitīgumu klases kolektīvam nav aktuāla, arī sarunas par satiksmes drošību, jo tas tiek pārrunāts gadu no gada. Jaunietes ir pietiekami nobriedušas, tāpēc nez vai vērts vēlreiz un vēlreiz atkārtot zināmas lietas. Šogad, kad ar klasi izveidojies labs kontakts, viņa var pārrunāt ar meitenēm svarīgus jautājumus. “Spriežam par sievišķīgām lietām. Meklēju piemērus, līdzības, lai katra varētu atrast kaut ko sev noderīgu, lai mācītos no citu kļūdām un sekām, kas rodas nepareizas rīcības rezultātā. Runājam par mīlestību, attiecībām.”
Nenoliedzami, ja klasē ir daži “eži”, tad zaudē visi, jo nākas cīnīties ar pretestību, noraidošu attieksmi, kas mēdz būt arī lipīga. Tad vairāk jārunā mazās grupiņās, bet klases stundas iegūst formālu saturu, kas garlaiko. Cik laika iespējams veltīt savam audzināmajam, kuram, var redzēt, ir kādas emocionālas problēmas? Ja tā ir viena stunda nedēļā un starpbrīži, kad jāpārceļo no kabineta uz kabinetu, tad katrs var izrēķināt pats. “Tas nav retums, kad pamanu – vajadzētu parunāties, bet nav laika to izdarīt uzreiz. Pēc vairākām stundām jau radusies barjera un atvērties sarunai ir daudz grūtāk. Domāju, ka klases audzināšanai vajadzētu piešķirt vismaz pusi slodzes. Lai, piemēram, aizvestu bērnus uz teātri. Cik laika paiet, lai pārbaudītu dienasgrāmatas, sarakstītu liecības!” klases audzinātāju pārslogotību neslēpj skolotāja.
Saruna uz līdzvērtības pamatiem
Devītās klases skolniece Anna atzīst, ka šajā gadā klases stundas kļuvušas interesantas un nav formālas. “Mēs pildām testus, runājam par interesēm, karjeras izvēli, par personību. Dažreiz notiek arī politinformācija. Viss ir uzlabojies.”
Šīs klases audzinātāja Sanitai Baltiņai nācies audzināt kā piektās, tā 12. klases skolēnus. “Jā, ir atšķirīgs saturs un valoda, kādā jārunā katrā klasē. Tomēr jebkurā gadījumā kā līdzīgam ar līdzīgu. Mācu literatūru, tāpēc ētikas jautājumus varam pārrunāt šajās stundās.” S.Baltiņa piekrīt, ka saskarsmes kultūru un iekļaušanos sabiedrībā vislabāk varētu iemācīt, praktiski rīkojoties, nevis tikai teorētiski pārrunājot, bet lielās noslogotības dēļ tas nav iespējams.
Audzināšanā jābūt mērķim
Irisa Kazibajeva šogad ir audzinātāja 4. klases bērniem.
“Tēmas ir strukturētas un pielāgotas visam mācību gadam. Pa mēnesim veltām satiksmes noteikumiem, drošībai, saskarsmes kultūrai, attiecībām ar klasesbiedriem un skolas kolektīvu, svarīgi temati ir arī veselība un vide, karjeras izvēle. Tēmas “nāk no augšas”, bet tās var apspēlēt, pielāgot, radoši darboties,” saka I.Kazibajeva. Viņa uzskata, ka tie ir pieturas punkti, bet dzīve izspēlē savus scenārijus, un nereti par audzināšanas stundu pārvēršas arī citu priekšmetu nodarbības, kad mācību materiāls tiek pielāgots klases situācijai. “Audzināšanas jautājumiem nekādā gadījumā nevar pieiet formāli,” domā skolotāja un uzskata, ka tie ir varbūt pat vissvarīgākie, lai cilvēks izaugtu laimīgs. Par klases audzināšanu pedagogam maksā četras stundas mēnesī, bet, ja zini, kāpēc tu klasi audzini, ja tev ir mērķis, tad tā jādara nepārtraukti, visu laiku roku turot uz klases pulsa, nevis atsevišķās stundās,” neslēpj I.Kazibajeva.
Ar jauniem un veciem paņēmieniem
Ritma Tautere ir 1. klases audzinātāja. Ik pēc četriem gadiem sākas jauns rits – bērniem ir jāiemāca pirmās iemaņas sadzīvot kolektīvā, lai vēlāk nostiprinātu rīcības ētikas pamatus un ceturtās klases beigās viņi būtu sagatavoti tālākai izaugsmei bez nevajadzīgām problēmām, kas ir nepietiekamas audzināšanas sekas. “Šogad iet ļoti grūti. Sabiedrība strauji mainās, un ik pa četriem gadiem, mainoties audzināmajai klasei, to var ļoti izjust. Galvu paceļ mazie vīrietīši. Strauji aug visatļautība. Mazais ir brīvs no likumiem, aug savvaļā. Vecāki strādā Īrijā vai ir aizņemti tepat. Daudzus pirmklasniekus audzina vecāsmātes, bet tās vairāk uztraucas par zupiņu un pilnu vēderu mazajam. Ļoti trūkst tēvu pozitīvās autoritātes un ieinteresētības savu bērnu audzināšanā.
Attiecības starp bērniem kļuvušas ļoti nežēlīgas. Ko es daru? Strādāju ar veciem un jauniem paņēmieniem,” atzīst cilvēks ar krietnu darba un dzīves pieredzi, kas pēc sava aicinājuma ir audzinātājs. “Pirmajā klasē ir jādod ievirze par to, kā drīkst un kā nedrīkst uzvesties kolektīvā, bet ceturtajā jau jābūt iemācītai rīcībai, ko jaunais cilvēks spēj pielietot ikdienā. Ētikas un morāles audzināšanā man palīdz klasisko kristīgo vērtību nolikšana visu citu vērtību centrā. Katrā ziņā pirmajos četros pamatskolas gados viss bērna izpratnē par labo un ļauno ir jāsaliek tā, lai viņam vēlāk nerastos problēmas.” No bijušo audzēkņu vecāku teiktā var secināt, ka R.Tauterei tas izdodas – četru gadu laikā ikviens bērns ir “uzlikts uz sliedēm”. Cerēsim, ka tā būs arī ar šā gada pirmklasniekiem.
Skola nav mākslīgā ģimenes aizstājēja
Māte, kuras bērni mācās 7. un 1. klasē, ir pārliecināta – jo vecāks ir bērns, jo lielāka nozīme ir klases audzinātājam kā autoritātei. Ja klases audzinātājs nav personība vislabākajā nozīmē, tad bērni vienkārši ignorēs visu, ko viņš centīsies sniegt. Bet cienīt savu klasesbiedru, skolotāju un vecmāmiņu jāiemācās ne vēlāk kā sākumskolas pirmajās klasēs, domā sieviete, tomēr neslēpj, ka, viņasprāt, galvenā nozīme audzināšanā vienmēr būs ģimenei. “Skola nav pāraudzināšanas, bet mācību iestāde.”
Par to, ka galvenā vērtību audzinātāja ir ģimene, “balso” arī cita māte. “Kad mans dēls mācījās
4. klasē, radās situācija, kurā, manuprāt, klases audzinātāja pārkāpa vērtību audzināšanas robežas. Zinot, ka mūsu ģimenē visi ir draudzes locekļi, dēlam par uzvaru kaut kādās sacensībās audzinātāja uzdāvināja grāmatu (acīmredzot no sava grāmatplaukta) – padomju gados izdotu visai ateistisku garadarbu. Esmu pārliecināta, ka šāda konflikta gadījumā svarīgi vecākiem saglabāt vēsu prātu, paskaidrot, ka cilvēks gribējis labu, paglābjot bērnu no maldiem, kurus mūsu ģimene uzskata par vērtību. Man ar bērnu bija labs kontakts, tādēļ mēs pieņēmām, ka klases audzinātāja, kaut arī nepiekrītam viņas rīcībai šajā jautājumā, ir jārespektē visā, kas saistās ar skolas un klases dzīvi. Viņa nebija autoritāte visā, bet sev atvēlētajā sektorā. Domāju, ka izpratni par autoritāti tomēr bērns galvenokārt mācās ģimenē, kur pārrunā nemitīgos pārpratumus un vērojumus sabiedrībā. Jo agrāk bērns ir radināts izvērtēt, bet ne noniecināt vai ķeizariski kritizēt, jo labāk viņam pašam un līdz ar to visai sabiedrībai.”
Vecāku uzskats, ka par bērna audzināšanu atbild skola, ir maldīgs. Par bērnu audzināšanu tomēr vispirms atbild vecāki.
