Viņai ir 20 gadu. Jautri smejošas acis. Gari, tumši mati. Lielisks ķermenis. Bet tas nav galvenais.
Viņai ir 20 gadu. Jautri smejošas acis. Gari, tumši mati. Lielisks ķermenis. Bet tas nav galvenais. Jelgavnieci Aivu Rogu jau gadiem ilgi urda kāds mazs velniņš, kas liek darboties, radīt, sagādāt prieku citiem un neļauj apstāties. “Ko es darītu, ja man atņemtu mākslu? Man to nevar atņem! Pat ieslodzīta cietuma kamerā, es radīšu no smilts putekļiem. Vienkārši bez tā nespēju dzīvot,” saka jaunā māksliniece.
Ar Aivu tiekamies viņas ģimenes dzīvoklī RAF dzīvojamajā masīvā, un, ieejot jaunietes istabā, šķiet esam nonākuši citā pasaulē. Kāds teiktu – nekas īpašs. Un tomēr… No katras lietas staro kaut kas personīgs un tajā pašā laikā saprotams arī citiem. Pie sienām, uz grīdas, uz plauktiem Aivas darinātie darbi – gleznas, stikla priekšmeti, bet uz galda grāmatas – ne jau lubu romāni, bet krietni nopietnāka literatūra. Īstā vieta, lai runātu par mākslu un dzīvi, kas arī taču ir sava veida māksla.
No gleznām līdz svētku režisorei
Viss sākās ceturtajā klasē. Mamma Aivu aizveda uz mākslas skolu, kas kļuva par vienīgo meitenes ārpusskolas nodarbošanos. “Atceros, klasesbiedri stāstīja, kā viņi iet dejot vai dziedāt, un bija žēl, ka man tā visa trūka. Bija tikai mākslas skola. Ja tagad būtu tik daudz brīva laika kā toreiz, ai, cik daudz es varētu izdarīt.” Te jaunā māksliniece piebilst, ka viņas bērniem nebūs viegli, jo tikšot vesti uz visiem iespējamajiem pulciņiem.
Pēc piecu gadu gleznošanas citu iespēju, kā iet uz Rīgas Dizaina un mākslas vidusskolu, Aiva neredzēja, tāpēc iestājās stikla dizaina specialitātē. “Superīga skola! Visiem iesaku! Ja cilvēkam patīk māksla, tā ir īstā vieta, jo atšķirībā no citām skolām ierastā mācīšanās tur atbīdās otrajā plānā un audzēkņi var ļauties saviem radošo domu lidojumiem.” Sākumā gan bijusi doma mācīties vides dizainu, taču Aivu atrunājuši – šajā specialitātē bijis milzīgs konkurss un pastāvējusi iespēja “palikt aiz borta”. “Varbūt nevajadzēja pakļauties, tomēr es nenožēloju izvēli, it sevišķi tāpēc, ka iemācījos vērtīgas lietas un tagad arī strādāju šajā jomā.” (Aiva strādā Rīgā “AM” stikla dizaina studijā – I. K.)
Pēc vidusskolas viņa gribēja iestāties Latvijas Mākslas akadēmijā, tomēr iznāca citādi – tagad Aiva ir Latvijas Kultūras akadēmijas 1. kursa studente un apgūst svētku režisora iemaņas. Jau aizrunāta prakses vieta Jelgavas pašvaldības aģentūrā “Kultūra”, un, kas zina, varbūt kādu topošās režisores ideju redzēsim īstenotu šogad Pilsētas svētkos.
“Ideju ir daudz, rakstu projektus gan Jelgavas pašvaldībai, gan Valsts kultūrkapitāla fondam. Ceru, ka kādu arī atbalstīs.”
Aiva nedaudz brīnās par mūsdienu jaunatni, kuru lielākoties interesē vakara izklaides, “tusiņi” un tamlīdzīgas lietas. “Tas droši vien tāpēc, ka viņi nezina, ko vēlas.”
Darba pilnas rokas
“Man interesē viss, kas saistīts ar mākslu, izņemot funkcionālo dizainu – ne īpaši patīk lietas, kurām noteikti jābūt kādai praktiskai nozīmei. Tas ir garlaicīgi! Bet pārējais… Man reizēm grūti izvēlēties, pie kura mākslas veida palikt,” smejas Aiva. Neizlēmību sekmējot arī zodiaka zīme – Svari –, reizēm, piemēram, pērkot kādu preci, Aivai nepieciešama pusstunda, lai izraudzītos. Tāpēc pēdējā laikā veikalu “ķemmēšanai” pārvilkta svītra – tas aizņem pārāk daudz laika.
Aiva ir sava veida ražotne – kad draugiem vajag dāvanu, viņi meklē jaunās dizaineres palīdzību. Pieprasītas ir gleznas ar ziediem, pārsvarā saulespuķēm, tomēr top arī lielākas lietas. Aivas istabu rotā divi stikla gaismekļi, kas ir pašas darināti – “brīvajā laikā”, nosmejas jauniete.
“Trīs lietas, kas mani raksturo? Māksla… (Iestājas ilga pauze – I.K.). Vai var izmantot papildiespēju “zvans draugam”? Nezinu, māksla… Tas ir vienīgais, kas nāk prātā. Gribas visu paspēt, bet vienmēr esmu laika trūkumā. Grāmatu lasīšanai atliek nakts.” Ik vakaru, ejot gulēt, Aiva pusstundu sēž gultā, blakus papīra lapas, lai fiksētu visas idejas, un tas esot ražīgākais laiks. “Man liekas, ka dzīvoju par lēnu, gribas vēl un vēl… Laikam tāpēc radošie cilvēki arī pārdeg – viņi nespēj to visu izturēt.”
Mācoties svētku režiju, Aiva sākusi kritiski lūkoties uz visiem pasākumiem. Nereti pat krītot uz nerviem tuviniekiem, kas tos labprāt skatās. “Latvijā pasākumu režija ir diezgan zemā līmenī. Kaut vai mūsu pašu Ledus skulptūru festivāls. Tas bija garlaicīgs.”
Jelgavu kā pilsētu dizainere vērtē pozitīvi, vismaz pēdējā laikā. “Agrāk te nekas nenotika, tagad kaut kas izkustējies. Jaunā “Pilsētas pasāža” ir interesanta, varbūt vienīgi par masīvu. Bija dīvaini lasīt arhitektu domas, ka tā ir briesmīga. Man gan liekas – beidzot kaut kas radošāks, nebijušāks un dzīvāks, tieši tas, kas vajadzīgs mūsu pilsētai, jo esam iestiguši konservu kārbiņās un lietuviešu funkcionālismā.”
Esot pie skatuves kā režisore, Aiva ne reizi vien nolūkojusies uz aktrisēm, taču sapratusi – skatuves otrā pusē viņa nevēlētos būt. “Sākumā domāju, kas tur – būt aktrisei, taču tagad, apgūstot runas mākslu un citas tamlīdzīgas iemaņas, saprotu, ka esmu kļūdījusies.”
Attiecībām nav laika
Aiva nespēj iedomāties sevi bez draugiem, tomēr viņai nepatīk garlaicīgi, pelēki cilvēki. Tiem jābūt “jautrīšiem”, aktīvistiem, bet tā iepriekš nemaz nevarot pateikt, kādam jābūt draugam, – vienkārši emocionāls klikšķis, un viss notiek.
Runājot par attiecībām starp vīrieti un sievieti, mūžīgi jautrā seja pēkšņi kļūst nopietna. “Attiecības paņem daudz laika – jaunrade tiek novirzīta malā. No kaut kā ir jāatsakās. Varbūt tāpēc izvēlējos par labu mākslai.”
Kaut gan ar savu draugu ir izšķīrusies, par puisi Aivai sakāms tikai tas labākais. “Viņš bija īpašs, un daudz ko iemācīja. Neslēpšu, man ir nedaudz žēl, ka viss beidzies.”
Un tomēr Aivai ir skaidra nākotnes vīzija. “Slaveni mākslinieki mirst vienatnē. Laikam tāpēc, ka neviens nespēj viņus paciest, un tāpēc, ka viņi ir pārāk lieli egoisti. Es negribu būt viena no viņiem.” Aivai būs gan ģimene, gan bērni – noteikti trīs. Bet tas pēc gadiem. Tagad vēl jāpaspēj daudz ko izdarīt.
