Atgriešanās dzimtajā pagastā ar lielo autobusu

Sarunu ar satiksmes autobusa šoferi Konstantīnu Brikovu “Zemgales Ziņas” bija sarunājušas viņa brīvdienā. Konstantīns strādā uzņēmumā “Talsu autotransports”. Tomēr piepeši izrādījās, ka brīvdienā Kostjam, kā viņu sauc tuvāk pazīstamie, ir jāiet rīta reisā. Trūkst šoferu, un Brikovs nav pārstrādājis noteikto normu – tātad viņš var braukt, secinājis darba devējs. Kostja piekrita doties reisā un aicināja līdzi laikrakstu. Tā Konstantīnam Brikovam kopā ar “Zemgales Ziņām” iznāca rīta reiss, turklāt uz viņa dzimto Zaļenieku pagastu. Tādā ceļā braucēju uzrunā vai katras mājas, vai katrs ceļagals. Ceļā Kostja uzpīpināja arī lapsai, kas nesteidzīgi bija iznākusi paostīt gaisu uz lauka Zaļenieku–Ziedkalnes ceļa malā.

Pulksten 6.50, Jelgavas autoosta
Precīzi laikā bez neviena pasažiera autobuss izbrauca no Jelgavas autoostas.“Atpakaļceļā uz Jelgavu būs,” paļāvīgi teica Kostja. “No Jelgavas brauc strādnieki uz Mazlaukiem un vēl citām vietām, kur ir kādas ražotnes. Brauc pa kādam skolotājam uz lauku skolu, bet galvenā pasažieru plūsma rītos ir no laukiem uz pilsētu. Brauc uz mācībām un darbu,” savos vērojumos dalās Konstantīns. Viņš piebilst, ka autobusa šofera darbs viņu ir ievilcis. Viņš ir iepazinis cilvēkus, uzzinājis viņu vajadzības un daudziem jo daudziem kļuvis par savējo. “Es izlaižu tantiņu arī pie viņas māju ceļa gala,” teic Kostja. “Protams, galvenais ir drošība.” Autobusa vadītājs skaidro, ka gluži pie katra ceļa gala nav iespējas apstāties tā, lai nesabremzētu kustību un netraucētu citiem satiksmes dalībniekiem.

Konstantīns Brikovs par autobusa šoferi strādā 13 gadu. Autobusu sāka vadīt pēc mācībām bezdarbnieku kursos, būdams jau izdienas pensionārs – 2010. gadā viņš atvaļinājās no dienesta Latvijas Republikas Saeimas apsardzē. Pie autobusa stūres Konstantīns sēdās trīs gadus vēlāk Pierīgā, kur satiksme ir intensīvāka un ir gadījies, ka tu ved 130 cilvēkus. “Braukšana pa Rīgu man ir bijusi laba skola,” atzīst Konstantīns, piebilstot, ka pēc pirmās darba dienas gribējis šo darbu mest pie malas. Atrunājuši jaunie darbabiedri.

Savus lielākā spēka gadus Konstantīns ir atdevis dienestam kārtības un drošības labā. Dienestu atjaunotās Latvijas Republikas Iekšlietu ministrijas atsevišķajā patruļdienesta bataljonā viņš sāka 1991. gada janvārī barikāžu laikā, kad Latvijas valsts vēl nebija starptautiski atzīta. Dienestam viņš pieteicās pēc priekšnieka Harija Bula mudinājuma, strādājot Jelgavas rajona “Lauktehnikā”. Arī mājās ģimene un draugi ticēja atjaunotajai Latvijas valstij. Latvijas Republikas Saeimu Konstantīns Brikovs sargāja arī 2007. gada oktobra “lietussargu revolūcijā”, kad no dumpinieku pūļa uz parlamenta ēku tika mesti akmeņi. “Man toreiz nebija prātā lietot ieročus. Lai viņi iztrakojas un nomierinās,“ vēlāk atcerējās Konstantīns. Saeimas iekštelpās dumpinieki toreiz netika.

Autobusa maršrutā pie Ūziņiem Konstantīns var parādīt arī kolhozu laika labības šķūņus, kur 1991. gada augustā, kad gan Maskavā, gan arī Rīgā varu bruņotā ceļā mēģināja pārņemt mums nelabvēlīgi spēki, Latvijas Republikas Iekšlietu ministrijas atsevišķā patruļdienesta bataljona Jelgavas rotas vīri noslēpa ieročus. Starp viņiem bija Konstantīns Brikovs. Toreiz, 1991. gada augustā, no Iekšlietu ministrijas Jelgavas rotas komandierim Guntim Kupčum bija dota komanda: “Ieročus nodot!” Taču rota nolēma šo komandu nepildīt. Militārais pučs izgāzās, un pēc pāris dienām Jelgavas rota, kas bija saglabājusi savus ieročus, pildīja svarīgus uzdevumus.

Iekāpj pirmais pasažieris
Pulksten 7.28 autobuss piestāj Skabargās. Nākamā pietura – aiz Svētes tilta pie Ūziņiem.

Autobusā iekāpa pirmais pasažieris. Jau tuvojoties pieturai, Kostja teica: “Tas ir Māris!” Vīrs labākajos gados, iekāpj autobusā jau pēc tam, kad autobuss Ūziņos ir pārbraucis pāri Svētes tiltam. “Kā par nelaimi šodien darba diena!” pasažieris dzīvespriecīgi teica šoferim. No tālākās sarunas bija saprotams, ka Māris strādā lielsaimniecībā, kur darbinieki reizē “ir un nav vajadzīgi”. Jautāts, vai zeme ir sasalusi vai jau atkususi, Māris atbildēja konkrētāk: “Ir redzami auto riteņu pēdu nospiedumi.” Tātad var domāt, ka pavasaris jau nāk. Māris pēc piecām minūtēm izkāpa Rozītēs, tad svarīgi un neatskatīdamies devās savās ikdienas gaitās.

Nākamajā pieturā autobusā iekāpa kāda klusa, pat ceļā nemanāma kundze. Viņa izkāpa pie dzelzceļa stacijas, no kuras ik dienu pulksten 8.39 atiet Rīgas vilciens. Autobusa vadītājs Konstantīns Brikovs piebilst, ka saskaņā ar maršruta dokumentiem, kas izstrādāti Autotransporta direkcijā Jelgavas dzelzceļa stacija nemaz nav iekļauta viņa maršrutā. Arī uzziņās 1188 skatoties, iznāk, ka pēc pieturas “Grēbnera parks” nākamā pietura jau ir galapunkts – Jelgavas autoosta. “Bet es taču nevaru nepiebraukt pie dzelzceļa stacijas, jo autobusā ir cilvēki, kam vajag tikt uz vilcienu,” spriež Konstantīns Brikovs.

Minerālmēsli no lidmašīnas
Pie pieturas “Abgunste” Konstantīnam ir daudz ko stāstīt. Tālumā redzams vienkārši uzarts lauks, bet Kostja zina, ka tas bija Zaļenieku lidlauks, kur okupācijas laikā sēdušās un cēlušās lielas kara lidmašīnas, kas bāzējušās Lietuvā, Šauļos. Te obligāto dienestu dienējis Konstantīna tēvs. Tā viņš iepazinies ar Viju, vietējo meiteni. Ģimenē izaudzināti četri bērni, jaunāko dēlu Konstantīnu ieskaitot. Tepat Abgunstē arī 80. gados būvētā Kalāču ferma.

Runājot par gaisa kuģiem, Kostja atceras bērnību, kad lauksaimniecības mazās aviācijas lidotāji Zaļenieku pagasta puikas aicinājuši: “Kāpiet iekšā! Pavizināsim!” Vizināšana bijusi jauka. Taču atmiņā izbrīns palicis par to, ka minerālmēsli no lidmašīnas Zaļenieku laukos kaisīti, šķipelējot ar lāpstu. Kaut kas neiedomājams mūsdienu precīzās izsējas laikā, kad, piemēram, Zaļenieku pagasta lielsaimniecībā “Vilciņi”, ko arī var redzēt no ceļa, tiek izmēģināta modernākā tehnika.

Konstantīns zina stāstīt, ka 1983. gada 27. maijā tieši no Zaļeniekiem pacēlās 28 gadus vecā Valda Vanaga pilotētā lidmašīna AN-2, ar kuru viņš pēc divu stundu lidojuma veiksmīgi nosēdās Zviedrijā, Gotlandē, un prasīja politisko patvērumu. Okupētajā Latvijā Rīgā Valdim Vanagam palika sieva un piecus gadus vecs bērns, un viņš pēc gada atgriezās. Par šo notikumu ir arī cita versija – ka Valdis Vanags pacēlās no kolhoza “Nākotne” lidlauka tagadējā Glūdas pagastā. Taču skaidrs, ka arī Zaļeniekos šo stāstu zina.

Brīvajā laikā spēlē teātri
Pulksten 7.48 autobuss iebrauc Geriņos, kas ir jau aiz Pūteļu kroga uz Jelgavas–Tērvetes šosejas. Autobusā pasmaidot iekāpj skolotāja, kas, kā stāsta Kostja, tālu pazīstama kļuvusi, jo nofilmējusies vairākkārt televīzijā rādītā reklāmā. Skolotāja gan ar šoferi nerunā. Šķiet, noskaņojas darba cēlienam, kas pēc brīža viņai sāksies Zaļeniekos.

Pulksten 7.53 klāt Zaļenieku centrs. Autobuss piebrauc pie pieturas, kur atrodas arī piemineklis politiski represētajiem Zaļenieku pagasta iedzīvotājiem. Te pie autobusa veidojas rinda. Viena daļa no iekāpušajiem ir jauni puiši, kuri Jelgavā brauca līdz Grēbnera parkam. Visdrīzāk viņi ir Jelgavas tehnikuma audzēkņi. Pēc tam – dzelzceļa stacija un vecā Jelgavas autoosta.

Viens no puišiem šoferim stāsta, ka viņam beidzies 3+ kartes (daudzbērnu ģimeņu) termiņš. “Pagarināt karti elektroniski taču ir vienkārši,” teic Konstantīns Brikovs. Šoreiz puisis monētās samaksā pilnu cenu. Kad Krišjāņa Kariņa valdības laikā 3+ kartes ieviesa, iznāca pārpratumi. Bērni iziet Jelgavā pastaigāt pa Raiņa parku, bet vēlāk tiek sazvanīti pie Dainu kalna Siguldā.

Brīvajā laikā, kas paliek pēc darba, Konstantīns Brikovs spēlē teātri. Viņš sevi sauc par režisores Lūcijas Ņefedovas audzēkni. Kostja arī lasa grāmatas.

Tiesības izmaksā vairākus tūkstošus
Runājot par iemesliem, kāpēc jaunie nenāk strādāt par autobusu vadītājiem, Konstantīns Brikovs spriež, ka mācīšanās autoskolā, lai iegūtu D kategoriju, mūsdienās izmaksā ap diviem tūkstošiem eiro. Viņam pirms gadiem trīspadsmit šādu tiesību nokārtošana izmaksājusi kādus piecdesmit latus. Konstantīns nenožēlo, ka, kļūdams par izdienas pensionāru, sācis šo darbu strādāt, kaut rītos agri jāceļas, darbs atbildīgs un stundas sanāk garas. Ar lielo autobusu viņš ir atgriezies pie lauku cilvēkiem – pie savējiem.

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Projekts “Novadu aktualitātes 2025”. Par saturu atbild “Zemgales Ziņas”.