Foto: Gaitis Grūtups
25. martā Latvija pieminēja iedzīvotāju deportācijas 1949. gada 25. martā, kad sākās lielākā izsūtīšana uz Sibīriju un citiem attāliem Padomju Savienības reģioniem. Tradicionālajā atceres brīdī Svētbirzē 1949. gadā apcietināto un izvesto vārdā runāja Dzintars Kaulakāns. Viņu apcietināja kopā ar māti un vecāko māsu Intu, kad pašam Dzintaram bija pieci gadi. Par savu izdzīvošanu trūcīgajos piespiedu nometinājuma apstākļos Krievijas stepē pie robežas ar Kazahstānu viņš pirmkārt ir pateicīgs mātei. Izsūtījumā viņa strādāja smagu lopkopējas darbu, tādēļ bērniem vismaz bija piens. Māte arī cepa maizi no teļiem domātajām graudu atbirām. Līdz 1952. gadam, kad sākās stepes apgūšana, maizes rika bija plānāka par sviesta kārtu – mātei fermā strādājot, piena bērniem pietika.
Dz. Kaulakāns atceras, ka mājās Latvijā pēc tam, kad 1958. gada 31. augustā viņi atgriezās no izsūtījuma, māsai teicis, ka vajadzētu atgriezties Krievijā, Omskas apgabalā. Tur viss bija pazīstams, tur palika draugi. Tad māte sacījusi: “Sadabūjiet naudu un brauciet!” Kur lai bērni sadabū naudu? Tā tās dumpīgās domas Dzintaram pārgājušas. Bērnībā Dzintars ar māsu Intu runājis krieviski, māte ar bērniem – tikai latviski.
Līdz 1991. gadam cerēja, ka tēvs ir dzīvs
Tēvu Alfrēdu Kaulakānu dēls neatceras. Čekisti tēvu apcietināja 1944. gada rudenī, kad Dzintaram vēl nebija gads. Kaulakāni bija sekmīgi saimnieki – pašiem sava māja, lopu kūts, kuļmašīna un pat personīgā kravas automašīna. “Tēvs bija aizsargs, nestājās kolhozā – tas droši vien bija viņa lielākais noziegums okupācijas varai,” spriež Dz. Kaulakāns. Stāstot par vecākiem, viņam aizlūst balss, pieminot, ka māte pēdējo reizi savu vīru redzēja apcietinātu Rēzeknes cietumā. No mājām Ziemeļvidzemē, Liepnas pagastā, līdz Rēzeknes cietumam viņa aizgāja kājām. Tas ir vairāk nekā simt kilometru. “Līdz 1991. gadam mamma cerēja, ka varbūt kaut kur vīrs ir dzīvs. Tad beidzot no Tieslietu ministrijas saņēmām oficiālu ziņu, ka tēvs miris 1949. gada jūnijā Noriļlagā,” teic Dz. Kaulakāns.
Cīņā par izglītību atbalsta līgava
No lepnajām tēva mājām Dzintars atceras karoga masta vietu. Pārbraucot no izsūtījuma, mātei ar bērniem bija atļauts atgriezties savās mājās Liepnas pagasta Bērzupes ciemā.
No tēva dēls ir mantojis inženiera prātu un vēlmi darboties ar tehniku. Divdesmit gadu vecumā tas izpaudās prasmē labi rasēt. Dzintars spēja uzzīmēt plakātu Lielā Oktobra parādei Viļakā. Tā sekas bija tādas, ka kolhoza priekšsēdētājs atlaida jaunekli uz traktoristu kursiem Apē. Tiem sekoja šoferu kursi, kuriem pieteikties Dzintars brauca ar kāpurķēžu traktoru 32 kilometrus. Visbeidzot neklātienes studijas Jelgavā Latvijas Lauksaimniecības akadēmijā (tagad LBTU), Lauksaimniecības mehanizācijas fakultātē autotransporta specialitātē. Izglītības ceļā Dzintars cīnījās bez atbalsta no mājām. Pavērsienu šajā ziņā radīja liktenīgā tikšanās ar dzīves draugu Annu un viņu kāzas 1971. gadā. “Mammai un vecaimātei mans līgavainis tā iepatikās, ka tika nolemts viņam “maksāt stipendiju” jeb atbalstīt mācībās,” ar smaidu stāsta Dzintara dzīvesdraugs Anna.
Taču, lai “stipendiju” saņemtu, bijis viens obligāts nosacījums – jaunā pāra kāzām jānotiek katoļu baznīcā. Tā Kaulakāni laulību tikai reģistrēja Jelgavas Dzimtsarakstu birojā. Īstās kāzas bija pirms tam Vanagu baznīcā Preiļu novadā. Tur jauno pāri laulāja mācītājs Dunskis. Ģimenē izaudzināti divi dēli. Jāpiebilst, ka Anna ticības lietās bija izglītota, bet Dzintars – nē. Viņa bērnības zemē Liepnas pagastā dievnams bija nodedzis, bet Krievijā izsūtījuma vietā baznīcas nebija.
Anna Jelgavā studēja grāmatvedību, un vēl šobaltdien viņu mājās Jelgavā ir reģistrēts grāmatvedības pakalpojumu uzņēmums. Anna kā grāmatvede domā, ka no valsts puses ir jābūt lielākam atbalstam jaunajiem uzņēmējiem, tad laukos būs vairāk dzīvības. Tagad Dzintara dzimtajā Liepnas pagasta Bērzupē ir palikusi viena saimniecība. Kārļa Ulmaņa laikā bijušas 22, pēc triju Kaulakānu atgriešanās no izsūtījuma tur dzīvoja piecās mājās.
Kopš kovida laika Dz. Kaulakāns algotu darbu nestrādā. Viņam dzīvē ir bijušas trīs darbavietas, kur nostrādāts vairāk par desmit gadiem, – LBTU, kur viņš ne tikai studēja, bet arī strādāja par autovadīšanas instruktoru, Jelgavas lauktehnika, bet pēc valsts atjaunošanas Rīgas pašvaldības Satiksmes departaments. Sabiedriskā kārtā viņš vēl aizvien darbojas Latvijas politiski represēto kustībā. Bet savā Zvaigžņu ielā Dzintaru pazīst kā izpalīdzīgu vīru. Palīdz viņš arī Valdai Dzintarei, “Staburadzes” ilggadējai vadītājai, kas nu ir ļoti cienījamos gados, tomēr veic savu mājas soli. “Staburadzē” kā atbalstītāja iekļāvusies arī Dzintara dzīvesbiedre Anna. Politiski represēto apvienība ir organizācija, kur Kaulakāni jūtas kā savējie.
Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Projekts “Novadu aktualitātes 2025”. Par saturu atbild “Zemgales Ziņas”.
