FOTO no Romualda Ražuka personīgā albuma
Romualds Ražuks mums vairāk ir zināms kā otrais Latvijas Tautas frontes priekšsēdētājs, kurš aktīvi iesaistījās procesos, kas valstij palīdzēja atgūt neatkarību. Arī mūsdienās problēmu Latvijā ir lērums, turklāt netrūkst dažādu draudu, ne tikai ģeopolitiskās situācijas dēļ. R. Ražuks tagad ir Latvijas Universitātes docents un Rīgas domes deputāts. “Zemgales Ziņas” jautāja, vai viņš saredz risinājumu, kā apturēt demogrāfijas kritienu, atgūt cilvēkus, kuri no Latvijas emigrējuši, kā arī par abām brāļu tautām kopīgo un atšķirīgo.
– Sarunas sākumā vēlos lūgt pastāstīt par jūsu īpašajām atmiņām saistībā ar Dobeli. Zinu, ka esat tur piedzīvojis neaizmirstamus mirkļus.
Jā, tādas atmiņas ir. 1990. gada septembrī, ja nekļūdos, man jau pildot Tautas frontes valdes priekšsēdētāja pienākumus, Dobelē notika padomju tanka aizvākšana. To Tautas frontes nodaļa un visi progresīvie Dobeles ļaudis centās panākt. Tas nenotika kā tagad, proti, valdība akceptē sarakstu un pašvaldība paļāvīgi “izravē” tos visus padomnekļus. Nē! Tolaik Dobelē bija liels padomju armijas garnizons, cik noprotams, ar īstiem tankiem – ne tādiem, kas atradās uz postamenta. Un vēl viena liktenīga lieta, ko dobelnieki uztvēra ļoti jūtīgi, – tanks bija novietots Dobeles atbrīvošanas pieminekļa vietā. Tas bija fantastisks piemineklis tēlnieka Kārļa Zemdegas izpildījumā, ko padomju vara iznīcināja.
Dobeles tanka novākšana, no vienas puses, bija jauna laika pieteikums. Otrkārt, tur uzreiz bija domāts atjaunot pieminekli, kas stipri vēlāk arī notika. Mēs Tautas frontes mītnē visu dienu sekojām notiekošajam. No sakariem mums tolaik bija tikai fiksētais telefons. Uztraucāmies, kā reaģēs armijas daļa. Visus starpgadījumus vairs neatceros, vien to, ka vēlu naktī tanks tomēr tika aizvākts un nonāca Dobeles padomju armijas daļā. Ar to mūsu saspringtā diena beidzās. Tas bija nopietni ne tikai Dobelē, bet arī Rīgā, kur varēja būt provokācijas, jo netālu atradās milzīga karaspēka daļa, kas varēja radīt problēmas.
– Vai palikusi atmiņā arī sadarbība ar Tautas frontes Dobeles rajona kolēģiem?
Tautas frontes Dobeles rajona nodaļu apvienība rīkojās ļoti aktīvi. Bija divas Tautas frontes nodaļas: viena – Dobelē, otra – Aucē. Šos cilvēkus atceros ar lielu pateicību par atbalstu grūtākajos barikāžu laikos. Pirmais ešelons – mūsu harismātiskie Tautas frontes līderi – aizgāja uz Augstāko Padomi un Ivara Godmaņa valdību. Tolaik mums pašiem vēl nebija savas armijas, ne robežsardzes, ne muitas, ne diplomātisko dienestu, tāpēc 1990. gadā paliku Tautas frontē un mēģināju tās darbību aktivizēt vai vismaz saglabāt, jo nekā cita toreiz vēl nebija. Ar ļoti siltām jūtām atceros Maldu Šintu – vienu no Tautas frontes Dobeles nodaļas līderēm. Viņa strādāja uzņēmumā “Spodrība”. Šintas kundze pilnīgi izprata visas vajadzības un tiešām bija atbalstošs cilvēks, viņa bija arī Latvijas Tautas frontes domes locekle no Dobeles nodaļas. Tā bija svarīga pozīcija, jo tieši dome pieņēma liktenīgos lēmumus, tajā skaitā par stratēģiski svarīgu objektu aizsardzību, tātad par barikāžu būvēšanu. Malda Šinta bija starp tiem, kuri par to balsoja.
– Pāriesim uz mūsdienām. Pavisam īsi vēlējos turpināt par padomju režīmu slavinošo pieminekļu aizvākšanu, kas Latvijā joprojām ir aktuāla. Kāds ir jūsu viedoklis šajā jautājumā? Ar šo lietu netiekam uz priekšu.
Vai tad netiekam? Man šķiet, ka liels darbs jau ir paveikts. Ko ar tiem darīt? Pirmkārt, visi šie pieminekļi ir jānoņem un jāpārvieto, nevis jālikvidē. Rīgas pašvaldībā mēs tagad diskutējam par ideju, kas droši vien ir pārņemta no Lietuvas. Druskininku apkārtnē skaistā vietā atrodas padomju pieminekļu parks. Domājam, ka ar pieminekļiem, kas Rīgas pieminekļu aģentūras noliktavā jau ir sakrājušies, varētu izveidot ko līdzīgu ekspozīcijai.
– Muzeju?
Tas ir skaļi teikts. Esmu dibinājis divus muzejus, tāpēc zinu, cik grūti tos ir uzturēt. Drīzāk tā būtu vieta, kur cilvēki varētu aiziet. Tur būtu paskaidrojošais materiāls un citas lietas, kas nepieciešamas šādai ekspozīcijai. Domāju, tā būtu pareizā pieeja, jo daļai šo pieminekļu ir mākslinieciska vērtība. Okupācijas apstākļos tēlniekiem arī bija jāpelna nauda, tāpēc viņi veica šos darbus. Arī materiāli labi, piemēram, granīts, ko nevajadzētu iznīcināt. Savukārt pieminekļus, kurus ir dāvinājušas privātpersonas, kā Barklaja de Tolli pieminekli, vajag atdot atpakaļ. Taču par vienu esmu pārliecināts – tie visi ir jānovāc. Kamēr nebija “putinizācijas” un krievu kultūra, ieskaitot rakstniecību un mūziku, netika pārvērsta par tā saucamās krievu pasaules apologētiem, šķita, kam tas ir vajadzīgs.
Es 1997., 1998. gadā biju Rīgas Domē, mēs varējām aizvākt Uzvaras pieminekli. “Pērkoņkrustieši” to mēģināja spridzināt. Pieminekli pabojāja, divi no spridzinātājiem gāja bojā. Un tā tas palika. Saprotiet vienu – 1998. gadā šis piemineklis nevienam nebija vajadzīgs. Tas stāvēja aizmirsts, līdzīgi kā padomju rūpnīcu gruveši. Taču pēc 2000. gada viss kardināli mainījās. Tagad mēs atrodamies hibrīdkarā, un no mūsu puses tas, ko varam izdarīt, ir noņemt šos “pieturas punktus”, kas saistīti ar mūsu pretinieku, lai tie atrastos vienā vietā kā drūmās pagātnes liecība.
– Nesen režisore Māra Ķimele pauda, ka “mēs atrodamies savas tautas beigu posmā. Tās ir divas paaudzes, un viss. Mūsu tad vairs nav”. Kā jūs to varat komentēt?
Tas nav unikāls Latvijas demogrāfiskās situācijas raksturojums. Citās valstīs, kas atrodas mums apkārt, situācija ir ļoti līdzīga. Lietuvā ir tas pats, taču lietuviešu ir par 900 tūkstošiem vairāk, vismaz uz papīra. Igaunijā varbūt mazliet labāk, taču arī ar mīnusa zīmi. Ķimeles kundzei varu piekrist, jo situācija tiešām ir briesmīga. Mēs jau diskutējam ne par slikto prognozi, bet gan par slikto un ļoti slikto. Tas nozīmē, ka demogrāfi dod vēl sliktākas prognozes.
Šī lieta būtu nopietni jāanalizē. Es saprotu lejupejošo tendenci, bet ne šo kritienu, kas vērojams tagad. Pirms vairākām dienām mums bija ļoti nepatīkama Rīgas domes sēde, kurā bijām spiesti lemt par skolu un pirmsskolas izglītības apvienošanu iestāžu un slēgšanu. Balkonā sēdēja vecāki, opozīcijā esošie kliedza, bet ko tad lai dara? Fiziski nav to bērnu, turklāt, uzturot pustukšu ēku, nav iespējams ne adekvāti samaksāt direktoram, ne nodrošināt pilnas slodzes darbu pedagogiem. Ēkas uzturēšana pati par sevi prasa lielus līdzekļus. Ķimeles kundze par šo problēmu runā no nākotnes perspektīvas, bet mums ar to jāsaskaras jau šodien.
– Vai to vispār ir iespējams kaut kādiem līdzekļiem vērst par labu?
Pirmkārt, psihologiem, antropologiem būtu jāanalizē, kas tik ļoti ir mainījies cilvēku izpratnē. Es saprotu, ka visi grib braukt pa pasauli, rakstīt doktora disertācijas. Visi grib baudīt dzīvi, bet tad pienāk vecums, kad reproduktīvās iespējas jau ir uz robežas, un tā tas notiek. Tāpēc uzskatu, ka būtu nepieciešama psiholoģiska un antropoloģiska analīze, kāpēc mums dzimstības kritums ir tik straujš.
Otrkārt, ir kādi 200 tūkstoši iedzīvotāju, kas no Latvijas ir emigrējuši, taču teorētiski varētu atgriezties. Protams, ne visi. Taču, lai šie ļaudis arī gribētu atgriezties, ir stipri jāpiepalīdz, jāmotivē. Ir jābūt organizācijai, kas būtu līdzīga “Altum”. Jūs zināt, ka “Altum” palīdz jaunajām ģimenēm ar pirmo kredītu iemaksu. Tātad līdzīga institūcija varētu reemigrantiem palīdzēt, jo cilvēkiem, lai viņi atgrieztos Latvijā, ir milzīgi izdevumi. Bieži vien daļa šo cilvēku ģimenes locekļu slikti pārvalda latviešu valodu, tur būtu nepieciešami papildu līdzekļi, jo ne visas skolas ar to labi tiek galā. Turklāt arī pie tādām algām, kādas Latvijā ir pašreiz, cilvēki nav motivēti atgriezties. Kāpēc to visu saku? Tāpēc, ka tas ir avots, kur cilvēki vēl ir, turklāt pārsvarā darbspējīgā vecumā.
– Kas vēl kavē cilvēkus, kuri savulaik emigrējuši, atgriezties?
Nesen Veselības ministrijā notika diskusija. Lai veselības aprūpei būtu vairāk naudas, tika piedāvāts nesniegt medicīniskos pakalpojumus Latvijas pilsoņiem nerezidentiem, kuri dzīvo ārzemēs. Es uzskatu, ka tas ir absolūti kļūdaini. Apvienotajā Karalistē veselības aprūpe ir ļoti problemātiska, teiksim tā. Par to sūdzas visi, un cilvēki brauc šeit ārstēties. Tātad tā ir vēl viena saite, lai viņus dabūtu uz Latviju. Tas varētu būt viens no programmas akcentiem, jo ne jau viņi samaksās to naudu, ar kuru mēs būtiski varētu uzlabot veselības aprūpi. Tas ir pilnīgi cits stāsts, par kuru es cīnos jau gadu desmitiem, proti, lai mums būtu obligātā veselības apdrošināšana kā Igaunijā un Lietuvā. Un tur ir labāka situācija veselības aprūpē.
Atgriežoties pie jautājuma, kas darāms, lai cilvēki atgrieztos Latvijā… Uzskatu, ka nepieciešama bonusu programma – veselības aprūpe, pārcelšanās pabalsts, priekšrocības, ja vēlas studēt augstskolā, un vēl, un vēl. Programma mums jau ir, taču tā vārguļo. Pirmkārt, jādomā par praktiskām, pragmatiskām lietām. Pieņemu, ka liela daļa aizbraucēju ir Latvijas patrioti. Tādi, kam šo jūtu nav, diez vai ar visiem pabalstiem atgriezīsies. Realitātē dzīves līmenis valstīs, kur viņi atrodas pašlaik, kaut vai ar visiem trūkumiem, ir augstāks nekā pie mums. Taču to reemigranti, kam patriotisma jūtas piemīt, paši to kompensēs. Varbūt vajadzētu padomāt un Latvijā atvērt kādas ražotnes, bet tas ir valdības līmeņa jautājums.
Vēl viena ar demogrāfiju tieši saistīta lieta… Patīk mums vai ne, Rīgas un citu Latvijas pilsētu ielās jau kļūst ierasti redzēt citu kultūru, reliģiju, atšķirīga izskata un valodu cilvēkus. Globalizācijas un demogrāfisko tendenču rezultātā, kā redzams, no tā izbēgt neizdodas. Svarīgi ir laikus apstāties, saprast, cik un kādi cilvēki no citām zemēm drīkst šeit atrasties, kāds būs viņu pienesums tautsaimniecībai, kā viņi tiks integrēti sabiedrībā, svarīgi pārņemt šos procesus stingrā valsts institūciju kontrolē. Nedrīkst pieļaut kaut vai vismazāko nekontrolēto migrāciju, kam valstu identitāti un drošību apdraudošas sekas attīstās ļoti ātri, kā tas jau ir noticis daudzviet Rietumeiropā. Vērtīga ir Dānijas pieredze, tā savulaik pieļāva šīs kļūdas, bet tad saņēmās un ieviesa ļoti stingru imigrāciju procesu kontroli un augstas prasības iebraucēju integrācijas kvalitātei. Latvijā īpašu uzsvaru vajag likt uz valsts valodas apguvi kā kategorisku un neapstrīdamu prasību. Ja jauniebraucēji pakāpeniski pievienosies krieviski runājošo pulkam vai valodas ziņā paliks izolēti savā kopienā, sekas Latvijai var būt graujošas.
– Nav iespējams jums kā lietuvietim nepajautāt, kas mūsdienās ir kopīgais, vienojošais latviešu un lietuviešu tautām. Un kādas ir abu tautu lielākās atšķirības?
(Pasmejas.) Es atceros vienu joku, ko pateicu Lietuvas tautas frontes “Sajūdis” sanāksmē, atzīmējot kādu jubileju. Joks ir tāds: igauņi domā ļoti ilgi un smagi, bet tad, kad ir izdomājuši, viņus apturēt nevar. Lietuvieši sākumā izdara, bet domā pēc tam. Latvieši šajā ziņā atrodas kaut kur pa vidu, jo daudz ko izdomā, bet neizdara. Ja nopietni, atšķirība ir tā, ka lietuvieši ir daudz straujāki. Un vēl kas. Mans vectēvs dzīvoja sādžā, savukārt latviešiem bija viensētas jau kopš zviedru laikiem. Līdz ar to Lietuvā vairāk ir izteikta grupēšanās, piemēram, vienas skolas beidzēji, augstskolas absolventi, kādas apdzīvotas vietas vai vienu interešu pārstāvji sanāk kopā, grupējas.
– Tātad lietuvieši ir sabiedriskāki, atvērtāki?
Nē, domāju, ka organizētāki. Latvietis ir viensētnieks arī pēc sava domāšanas veida. Tas ietekmē arī to, ka Latvijā ir ļoti daudz mākslinieku, mūziķu. Kad es šeit atbraucu, biju pārsteigts, cik daudz Latvijā ir mūzikas grupu, dziedātāju. Lietuvā šādas pārbagātības toreiz nebija. Tātad viensētnieciskums un domāšana, kas vērsta uz sevi, producē ļoti skaistas lietas, taču sabiedrības attīstībai tas liek šķēršļus. Ir nodeldēts teiciens: “Kur trīs latvieši, tur divas partijas.”
– Tātad Lietuvā šajā ziņā ir labāk?
Es tā neteiktu. Lietuvā arī viss notiek haotiski. Situācija, kad konservatīvie ar kreisajiem katrās Seima vēlēšanās mainās vietām, jau ir beigusies. Tur arī ir koalīcijas valdības, tātad sašķeltība. Viss ir līdzīgi kā mums ar koalīcijām. Taču tas, ka lietuvieši ir straujāki un uzņēmīgāki, palīdz Lietuvas ekonomikai. Ja salīdzinām, cik lietuviešu uzņēmumu ir Latvijā un cik latviešu uzņēmumu – Lietuvā, tur nekāds salīdzinājums nesanāk.
– Tā ir ļoti liela atšķirība.
Jā. Šeit ir lavīna Lietuvas biznesa investīciju. Lavīna! Lietuvā no latviešu lielajiem uzņēmumiem ir “Depo”, bet pārējie – nelieli. Piemēram, “Siguldas mēbeles”. Es negribu nevienu apvainot, bet šajā ziņā pārsvars Lietuvas pusē ir milzīgs.
Tās būtu galvenās atšķirības. Par pārējo grūti spriest, manuprāt, viss rit līdzīgi.
Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Projekts “Novadu aktualitātes 2025”. Par saturu atbild “Zemgales Ziņas”.
