Žurnālista piezīmes: Ukrainā kastaņas zied līdzīgi

Komandējums uz Ukrainu, kas varonīgi cīnās pret Krievijas agresiju, ir īpašs. Domāju, ka vecāki cilvēki, kas pārdzīvojuši nebrīves laiku, to, kas tagad notiek Ukrainā, saprot skaidrāk. Palīdz arī krievu valodas zināšanas – par kādu trešdaļu nojaušu, ko ukraiņi runā savā starpā. Te gan jāpiebilst, ka ukraiņi ir klusa un mierīga tauta. Viena otra latviete savstarpējā komunikācijā liekas pat skaļāka.

“Zemgales Ziņu” komandējuma mērķis bija aprakstīt, kā klājas Ukrainas civiliedzīvotājiem, ko esmu iepazinis, vienpadsmit iepriekšējās reizēs viesojoties Ukrainā.

Kad latviešu žurnālists dodas komandējumā uz Briseli vai kādu citu tālāku vietu, parasti tam ir lidmašīnas biļetes. No Rīgas uz Ukrainu tagad kara laikā iet autobusi, no Polijas uz Ukrainu var aizbraukt arī ar vilcienu. Tomēr, manuprāt, vislabākais veids, kā no Latvijas braukt uz Ukrainu, ir vest ar auto humāno palīdzību. Pret šādu braucēju ir labāka attieksme – tad tu esi voluntieris, cilvēks, kas brīvprātīgi cenšas palīdzēt daudz cietušajai Ukrainai.

Skolotājs, kas runā ukrainiski

Latvijā ir tūkstošiem cilvēku, kuri ir apvienojušies dažādās kopās, kas ved uz Ukrainu humāno palīdzību. Viena no lielākajām šādām biedrībām ir “Agendum”, ko vairāk pazīst kā tviterkonvoju. To aizsāka bijušais autosportists, tagad Eiropas Parlamenta deputāts Reinis Pozņaks. Pašlaik tviterkonvoja operatīvajā vadībā ir uzņēmēja un ainavu arhitekte Laura Pliča; šīs palīdzības organizācijas saziņā jeb čatā ir vairāk nekā deviņi simti sievu un vīru.

Piedaloties tviterkonvojā, es iepazinos ar skolotāju Zigmāru Ziemeli. Viņš māca fiziku Rīgas Valsts 3. ģimnāzijā. Ja tev kādreiz kāds teic, ka atbalsta Ukrainu, tad tas vēl nenozīmē, ka tev ar šo cilvēku sakrīt uzskati arī daudzās citās lietās. Taču ar skolotāju Ziemeli esam domubiedri diezgan plašā spektrā. Mūs abus, piemēram, interesē grāmatnīcas. Tiesa, Zigmāram Ziemelim ir tikai 42 gadi, un viņš Ukrainā cenšas runāt ukrainiski. Tas viņam diezgan labi izdodas. Vēl var piebilst, ka skolotājam Ziemelim ir ļoti nopietna attieksme pret darbu. Arī šajā braucienā uz Ukrainu viņš bija paņēmis līdzi skolēnu kontroldarbus, ko brīvākā brīdī ņēmās labot.

Ilgi nedomājot, piekritu Zigmāra aicinājumam nākt talkā aizvest no Rīgas līdz Kijivai divus karavīriem domātus apvidus auto “Mitsubishi Pajero”. Es vadīju deviņpadsmit gadu vecu auto, bet skolotājs – divdesmitgadīgu. Automašīnu pirkumu Rīgā bija veicis labdarības fonds, kurš atbalsta Ukrainas karavīrus. Kādam uzticamam cilvēkam vajadzēja tos auto līdz Ukrainai nogādāt, un tur ukraiņiem noder skolotāja Ziemeļa brīvprātīgais darbs. Zigmārs teic, ka viņam ar fonda vadītāju Oleksandru Pančenko esot līdzīga humora izjūta.

Vietējā prese

Abi ar Zigmāru katrs no savas Rīgas malas izbraucām 16. maija pēcpusdienā. Satikāmies Bauskā un tad tālāk braucām kopā divatā. Ceļi gludi un plati. Sevišķi jau pēc Kauņas, četras un pat sešas dalītās joslas. Aiz Polijas lielpilsētas Ļubļinas līdz Ukrainas robežai atliek pārsimts kilometru. Un tur vairs nav autostrādes. Šis ceļa posms liecina par Ukrainas atšķirtību no pārējās Eiropas. Ceļi kļūst šauri, to malā nav ne ietves, ne veloceliņa. Toties lauku veikaliņā divdesmit kilometru pirms Ukrainas robežas pārdošanā vietējā avīze “TZ” (“Tugodnik Zamojski”). Mediji ziņoja, ka 2025. gada septembrī Polijā, Ļubļinas vojevodistē, ielidoja vairāki krievu droni un, tos notriecot, ar atlūzām kādam poļu zemniekam tika bojāta māja. Tagad te likās klusi un mierīgi. Avīze “TZ”, domāju, man noderēja atceļā no Ukrainas. It kā nevērīgi to noliku redzamā vietā pie savām un jau citu kolēģu mantām. Poļu muitnieks mūs izlaida cauri bez garām diskusijām – neies taču aizkavēt cilvēku, kam ir kāds sakars ar vietējo presi.

Ceļš līdz Kijivai

Kad ar tviterkonvoja dokumentiem, apejot rindu, ar skolotāju Ziemeli iebraucām robežpārejas punktā, kolēģa auto piepeši atteicās darboties motors. Tūlīt palīgā nāca kāds cieši blakus rindā stāvošs ukraiņu vīrs – deva “piepīpēt” no sava auto akumulatora. Nekā. Nācās mašīnu šlepēt pāri Bugai, kas ir Ukrainas un Polijas robežupe. Labajā un lēzenajā poļu krastā līdz pat upmalas krūmiem ziedēja rapšu lauks. Ukrainas pusē Bugas krasts izskatījās neapstrādāts. Bojāto auto aizvilkām desmit kilometrus dziļi Ukrainā līdz Volodimiras pilsētai, kur labdarības fonda vadītājam bija zināms kāds vārda brālis, kas teicās auto vēlāk salabot.

Tālāk pa Ukrainas pusē plaši izbūvēto Kijivas–Varšavas šoseju ceļoju kā kungs – guļot ciešā miegā uz auto aizmugurējā sēdekļa. Pie stūres bija nenogurdināmais skolotājs. Tiesa, vienu reizi ceļā līdz Kijivai pie stūres viņu nomainīju.

Gaisa trauksme atņem auto navigāciju

Ukrainas galvaspilsētā ziedēja kastaņas, bet centrā valdīja vakara burziņš. Jauniešiem pilnas ielu kafejnīcas. Likās, ka līdz komandanta stundai viņi steidzas izpriecāties. Pēc skolotāja Ziemeļa ierosmes kopā ar mūsu sagaidītāju Katerinu uzkāpām Ščekavicas kalnā, no kurienes pavērās plašs skats uz trīs miljonu lielpilsētas ugunīm. Par karu atgādināja daži plakāti vienā no kafejnīcām un gaisa trauksme, kas atskanēja ap pulksten 22. Pilsētas izklaidi tā, šķiet, neietekmēja. Taču pazuda internets, reizē ar to arī auto navigācija. Mūsu sagaidītāja Katerina, arhitekte, strādā par dizaineri un darbojas labdarības fondā. Viņa ceļu zināja, un tikām savās naktsmājās. Paliek prātā ielas nosaukums – Igauņu iela. Turpat netālu atrodas ASV vēstniecība Ukrainā. Varena dzelzsbetona ēka un žogs, kas izceļas uz citu pilsētas ēku fona. Tiesa, arī Rīgā, Samnera Velsa ielā 1, ASV vēstniecības Latvijā komplekss nav nekāds knapais.

Nākamajā dienā fizikas skolotājs Ziemelis devās uz darbu. Viņš kā dzelzceļa cienītājs pukojās par neērtu kratīšanos autobusā no Kijivas līdz Ukrainas un Polijas robežpilsētai Koveļai. Parasti Zigmārs šo gabalu veica vilcienā. Viņa vilciens, kas gāja caur Kijivu no Ukrainas austrumiem, kavējās par trim stundām. Tas bija par daudz, lai Zigmārs paspētu uz autobusu, kas viņu aizveda tālāk uz mājām. Savukārt es ar vilcienu, kas no Kijivas atgāja tieši laikā, devos uz Sumiem, apgabala centru pie robežas ar Krieviju. Tur ciemojos pie Ukrainas Pareizticīgās baznīcas mācītāja Tēva Serhija Jarovija, ko pazīstu kopš 2023. gada. 18. maijā Sumu centrā no apmēram divdesmit kilometru attāluma varēja dzirdēt sprādzienus, tarkšķēja ukraiņu zenītlielgabali. Taču pilsēta, lai cik dārgi tas maksātu, turpināja dzīvot savu, no ļaunā uzbrucēja neatkarīgu dzīvi.

Turpinājums sekos