Kādā no Rīgas Sociālo pakalpojumu aģentūras rīkotajiem pasākumiem, kas
veltīts audžuģimeņu kustības veicināšanai, atklājās, ka viena no Latvijā
izcilākajām ģimenēm, kas audzinājusi vai turpina audzināt desmit
pieņemtos bērnus, dzīvo Jelgavā. Audžuvecāki ir Aija un Jāzeps
Dzierkali. Viņu pašu ģimenē ir piedzimuši deviņi bērni. Pēc tagadējiem
rēķiniem sanāk, ka Dzierkalu laulībā, kas turpinās 29. gadu, aprūpēti 19
bērni.
Dzierkali ir deklarēti Rīgā
(tāpēc atskaitēs par vietējām audžuģimenēm viņi tik vienkārši
neparādās), un ģimenes nākotnes plāni vairāk saistās ar Jāzepa dzimto
Latgali. Taču Jelgava ir Aijas dzimtā pilsēta, viņai kopā ar Jāzepu –
mīlestības pilsēta, kur 1989. gada martā LLU Meža fakultātes ballē viņi
pirmo reizi satikās. Negaidīti sanāca tā, ka pirms diviem gadiem ģimene
atgriezās Jelgavā un noīrēja dzīvokli. Rīgas dzīvokli un iesākto ģimenes
mājas jaunbūvi nācās atstāt bankai.
Taču neveiksme ar īpašumiem un
finansēm nav mazinājusi ģimenes varēšanu uzņemties rūpes par bērniem.
Pirms divām nedēļām Dzierkali pieņēma divus brāļus – gadu veco Ņikitu un
trīsgadīgo Aināru, kuru māte nespēj par puikām parūpēties. Aija atzīst,
ka būt audžumammai viņai ir kā darbs, par to viņai no šī gada maksā
algu un arī nodokļus (līdz tam bija tikai bērnu kopšanas pabalsti).
Diemžēl vēl neviens politiskais spēks Latvijā nav panācis, ka daudzbērnu
ģimeņu mātēm par viņu darbu, audzinot pašu bērnus, tiktu nomaksāti
nodokļi, lai viņas varētu saņemt medicīnisko aprūpi un vecuma pensiju.
Bet kā cilvēks jaunībā var saprast, ka ir satikta īstā mīlestība,
ar kuru kopā iet kaut uz pasaules malu? Aija tovakar deju zālē Jāzepu
pamanījusi tūlīt. Tolaik Jāzeps mācījās Lauksaimniecības mehanizācijas
fakultātē, bet Aija pēc 2. vidusskolas beigšanas strādāja Kibernētikas
katedrā, kas bija viena no pirmajām vietām, kur LLU sāka lietot datorus.
Jāzeps studēt bija atgriezies pēc pārtraukuma. 1987. gadā, kad padomju
impērija sāka jukt, obligātajā karadienestā iesauca arī studentus. Pēc
atgriešanās mājās Jāzeps atšķirībā no daudziem citiem agrākajiem studiju
biedriem mācības apņēmīgi turpināja. Atceroties pirmās tikšanās brīdi,
Aija stāsta: “Es neizrādīju, ka Jāzepu redzu. Nogāju maliņā ar
draudzenēm, taču patiesībā ar acs kaktiņu vēroju, ko viņš dara. Cik ilgi
stāvēs! Nāca lūgt dejot. Dejojot nerunāju. Lepna meitene. Neiešu
izrādīt, ka man viņš patīk,” pasmaida Aija. Pusballi nodejojot, Jāzeps
Aijai bija pajautājis tikai vienu – vai meitenes sirds ir brīva. Ar otro
tikšanās reizi viņš sapratis, ka Aija par visiem simt procentiem ir
īstā, kas jāved rādīt vecākiem, līdzi paņemot arī pasi laulības
pieteikšanai.
Foto: Raitis Puriņš. Visu rakstu
lasiet 10. maija “Zemgales Ziņās”
