Kā tikt pie labākā asaru loma.
Apsveicu visus ledus prieku baudītājus, jo nu jau kā labu laiku mazie ezeriņi pārvilkušies ar pietiekami biezu ledus kārtu. Šajā ziņā, protams, vidzemniekiem ir liela priekšrocība, jo nav tālu jābrauc, savukārt Kurzemes copmaņiem tagad jāmēro tāds pats ceļa gabals kā tiem, kas no otra Latvijas gala vēlas doties uz jūru butēs. Tā teikt, iestājies līdzsvars.«Bliežam» pa asariemPirmie uz ledus vienmēr piesakās asari un līdakas.Asaris pieder pie zivīm, kas izteikti mājo baros. Vasarā vēl šur tur var redzēt peldam vientuļu strīpaini, bet ziemas periodā tie sāk pulcēties pēc lieluma. No šā apstākļa izriet arī copes veiksme. Tie, kas gatavi meklējumiem un kam pietiek spēka izurbt aptuveni 50 āliņģu, visbiežāk lielo asari arī atrod. Tie, kam spēka mazāk vai slinkuma vairāk, meklē no iepriekšējās dienas maksimāli lielāku laukumu ar pēc iespējas vairāk izurbtiem ledus caurumiem. Tas sola cerību, ka kāds varbūt būs mēģinājis zivis iebarot un līdz ar to lielais asaris vai kāda cita spuraine joprojām atradīsies zem vakardienas āliņģiem. Iespējas ir dažādas. Patlaban asari vairāk jāmeklē tieši piekrastē. Ja vieta nepazīstama, ieteiktu rīkoties šādi. Izvēlamies rajonu un virzienā no krasta uz vidu izurbjam vismaz sešus āliņģus romba izkārtojumā. Attālums starp tiem, asarus meklējot, būs ne mazāk kā septiņi metri. Pirmkārt, tā varēs noskaidrot gultnes slīpumu no krasta attiecībā pret vidu, bet sāniskie āliņģi dos iespēju novērtēt, cik līdzena šajā vietā ir ūdenskrātuves apakšējā daļa. Kad āliņģi izurbti, nākam atpakaļ un katrā urbumā ar barotavas palīdzību nolaižam šķipsniņu motiļu. Atkal atgriežamies pie pirmā urbuma un sākam strādāt. Pirmās divdesmit copes minūtes sadalām uz visiem āliņģiem neatkarīgi no tā, vai ir cope vai tās nav. Tad, pie pēdējā nonākuši, varam izsecināt, kas notiek, kuri urbumi «strādā» un kuri ne. Tajos, kas darbojas, derētu papildus piebarot. InventārsKā zināms, jo lielāks asaris, jo tam vairāk patīk ātrs, parupjš dribls. Protams, gadās arī izņēmumi, tomēr pamatu pamats ir tieši šāds. Ar resnām auklām un milzīgām mormiškām nevajadzētu aizrauties. Jāievēro princips – jo smalkāk, jo labāk, bet ne katram ir pa spēkam atrast to robežlīniju. Jau mājas darbu posmā pieļaujam lielas kļūdas. Zinu daudzus makšķerniekus, kas uz ziemas copi aizbrauc ar sagatavotām divām vai trim mazmakšķerītēm. Kas no tā labs var iznākt? Nekas. Tādā situācijā jābūt izcilam veiksmes faktoram, kas visbiežāk atnāk ciemos vēlā pavasarī uz pēdējo ledu, kad zivis ar skābekļa pieplūdumu ir manāmi aktivizējušās un īpaši nepievērš uzmanību tam, kas tiek piedāvāts. Pašlaik situācija ir citāda. Līdz ar to nepieciešams lielāks dažādo mormišku piedāvājums, un tas viss jau laikus jāsagatavo mājās, nesaldējot pirkstus? Kaut arī asaris ir izteikts plēsoņa un sasniedz diezgan iespaidīgus apmērus, nez kāpēc daudziem šķiet, ka resnāku auklu un lielāku mānekli vajadzētu tikai tad, kad dodas ķert citas tāda paša izmēra zivis. Ja salīdzina citas baltās spuraines un asara proporcijas, pēdējam ir lielāka mute (plēsoņa taču), tomēr, manuprāt, inventārs izmantojams viens un tas pats. Piemēram, paliels plicis ar savu «pumpēšanu» ir daudz bīstamāks auklu rāvējs nekā asaris. Pēdējam, lai to dabūtu uz ledus, vistrakākie gājieni sākas fināla fāzē, kad asaris ir pievilkts pie izurbtā āliņģa apakšējās daļas, jo tad tas, tāpat kā forele ziemā, iesāk traku riņķa danci gar ledus malu. Šādi tiek neglābjami plēsta aukla, kas pēc katra «svarīgāka» strīpaiņa būtu jāpārbauda. Ja asaris ir aptuveni līdz 250 – 300 gramu, pilnīgi pietiek ar 0,10 milimetru aukliņu, bet, ja izmantojam «Stroft», arī 0,08 milimetru, jo šī aukla neatbilst saviem izmēriem un ir krietni resnāka, nekā tiek rakstīts uz spolītes. Tas gan attiecas arī uz citām auklām. Vajadzētu likt aiz auss, ka pašreiz, kad ledus biezums sasniedzis tikai desmit centimetru, zivīm skābekļa pietiek, un tās mīļu prātu dzīvojas seklumā un pie paša krasta. Ļoti bieži nācies novērot, ka pie ūdenstilpes piestāj auto, vīri izraušas ārā un tādā kā skrējienā drāžas uz ledus vismaz simts metru no krasta. Pa to laiku vietējais opītis apsēdies krastmalā, kur ūdens dziļums nepārsniedz 20 centimetru, un vienu pēc otra velk smukus asarus. Tas ir kā likums, ka uz pirmā ledus jābūt līdzi līdaku makšķerei. Pašreiz plēsoņas ir ļoti aktīvas un bieži vien no viena āliņģa dienā var izvilkt visu pieļaujamo normu. Nevajadzētu aizmirst, ka neatkarīgi no tā, ar kādām makšķerītēm copējam, vienlaicīgi izurbtajos āliņģos drīkst atrasties ne vairāk par divām mazmakšķerītēm. Pretējā gadījumā var sanākt nepatīkamas pārrunas ar zivju inspektoriem un maciņa patukšošana par diezgan iespaidīgām summām.Visiem ne asakas, un atcerieties, ka jūs arī kāds gaida mājās, jo pārgalvība uz ledus nav pieļaujama un var nākties par to dārgi samaksāt.
