Par vecās politiskās elites norietu runā aizvien vairāk un skaļāk, taču nav nojausmas, kas un kā to varētu nomainīt. Pagaidām visi centieni aprobežojas ar shēmu: pozīcijas vietā nāk opozīcija. Tipiska priekšvēlēšanu situācija.Šajā shēmā iekļaujas svaigākie «Sabiedrības citai politikai» (SCP) līdera Arta Pabrika iracionālie apgalvojumi un nepamatotās cēloņsakarības. Piemēram, «aizvadītajā gadā Latvija sevi pierādījusi kā Baltijas valstu vājāko posmu, tāpēc nākamgad varētu notikt pašreizējās politiskās elites noriets». Radikāla politiskās elites nomaiņa Latvijā nav bijusi kopš 1940. gada. Arī neatkarības atjaunošanas gaitā tā mainījās pakāpeniski. Ar to būtu jāsaprot cilvēki, kuriem izšķiroša nozīme politisko lēmumu pieņemšanā. Gan formālie politiķi, gan pelēkie kardināli.Līdz šim var runāt tikai par izmaiņām politiskās elites sastāvā. Tā bija pēc Tautas partijas un «Jaunā laika» uzvarām Saeimas vēlēšanās. Šis resurss šķiet izsmelts. Tagad ir mēģinājumi no bijušajām valdošajām partijām veidot jaunas. Spilgtākie piemēri ir SCP (Štokenbergs, Pabriks) un Pilsoniskā savienība (Kalniete, Kristovskis). Sociāldemokrāti tā arī nespēj izveidoties par kaut ko jaunu.Rezervē rosās «Saskaņas centrs» (SC), kura izredzes ir labākas. Ap viņiem veiksmīgi koncentrējas visi krievi, kamēr latvieši skaldās partijās, kas balansē uz piecu procentu robežas. Spekulējot ar nacionālajām jūtām, latviešu politiķi skandina: «Ja nebalsosiet par mums, tad atkal krievi nāks pie varas.» Bet kurš ir tas latviešu politiskais spēks, kas spēj vienot? Krievi šodien var pamatoti teikt: «Jūsu nacionālpatrioti ir pamatīgi aptaisījušies, tagad ļausim pavaldīt mūsējiem.» Un tur grūti ko iebilst, lai gan krievi vēl nemaz nav pārbaudīti ar varu. Visdrīzāk, viņi nav nedz labāki, nedz spējīgāki. Bet viņi var teikt, ka viņiem nav bijusi dota iespēja. Tikmēr latvieši var filosofēt, kas ir labāk – ka tevi apzog latviešu vai krievu politiķi. Atbilde nav viennozīmīga.Visas līdzšinējās runas par politiskās elites maiņu nozīmē tikai pozīcijas nomaiņu ar opozīciju, lai atkal viss sāktos no gala. Lai nonāktu pie kardinālākiem risinājumiem, vispirms jāpieņem doma, ka partiju demokrātija Latvijā piedzīvojusi pamatīgu bankrotu. Partijas ir lielā atkarībā no sponsoriem, bet ievēlētie politiķi pārāk daudz trīc par vietas saglabāšanu no vēlēšanām līdz vēlēšanām. Sistēma neļauj ilgtspējīgā perspektīvā nodarboties ar valsts pārvaldīšanu.Ievērības cienīgi varētu būt Pabrika izteikumi par 1968. gadu Eiropā, kas ietekmējis jaunas domāšanas politiskās elites izveidošanos. Būtu interesanti, ja Pabriks šo domu attīstītu plašāk. Tiešā veidā 1968. gads nekur politisko eliti nenomainīja. Cita lieta, ka sešdesmito beigu un septiņdesmito gadu sākuma Rietumu jaunatnes kustības veicināja jaunu domāšanas kultūru, kas būtiski ietekmēja arī politisko eliti. Tas ir atgādinājums arī mums, ka politiskās sistēmas maiņa nav pietiekams pamats kvalitatīvi jaunas elites izveidošanai.Nepieciešama jaunas domāšanas paaudze, un te milzīga nozīme tādām jomām kā izglītība, kultūra, ģimene. Nebaidoties kādu pakaitināt, piesaukšu arī ideoloģiju un propagandu. Tas nav vienu vēlēšanu jautājums – pat pēc pieciem gadiem labi ja redzēsim pirmos asnus. Bet, jo ātrāk par to sāksim domāt, jo labāk.Saīsināti no www.delfi.lv
