Tā parasti sanāk, ka kārtējā gada pirmās dienas ir laiks, kad nedaudz pavētīt, kas izskanējis gadu mijas uzrunās tautai.Premjers Ivars Godmanis pirms dažām dienām tālrādē ar viegli samanāmu smaidu sejā centās demonstrēt pamatīgumu un nopietnību. Pirms gada kāpšanu inflācijas kalnā valdības boss uz 90. gadu sākuma fona salīdzināja ar vēja pūsmu, šoreiz, kad problēmas parādījušās jau citā mērogā, tika meklētas atbildes uz četriem jautājumiem. Tomēr atbildēts vien uz trim, un arī tad vispārējās frāzēs – kas mūs sagaida šogad, to premjers, pat būdams «gatavs», kautri noklusēja.Un klusēt ir par ko – jaunais gads priekšvēlēšanu un politisko cīņu gaisotnē solās būt lūzuma laiks, kad cena, lai nokļūtu pie bagātajiem Eiropas brāļiem, būs ne vien «sapņu sabalansēšana ar iespējām», bet arī upuri no to vidus, kuri agrāk pamanījās uzķerties uz plikā iepriekšējo izpildvaru tuvredzības un «straujās attīstības» āķa, kā arī gaidāmajām bezdarbnieku rindām. Laikā, kad valsts atdzisušās ekonomikas augšupeju ar augstākiem nodokļiem un citām klapatām, uzkraujot papildu vezumu katram uzņēmumam un iedzīvotājam, slāpēt palīdz pati vara, ir naivi runāt par rezervēm, izaugsmes motivāciju un citām skaistām lietām.Pirms dažiem gadiem iepriekšējais premjers gadu mijā lielījās, ka esam čempioni ekonomiskās izaugsmes tempu ziņā, bet nu redzam, ka straujā brauciena un tam sekojošā kritiena sekas sanākušas ne vien bēdīgas, bet pat traģiskas. Fakts, ka valsts bijusi spiesta ielīst milzu parādu cilpā, liecina – ar «gāzi grīdā» braukts ne vien dzērumā, bet arī automašīnā bez stūres un bremzēm. Šoferis kopš tā laika jau nomainīts, nu būtu jāķeras pie šo mehānismu labošanas un vēlreiz jāpārskata braukšanas maršruts.
