Uldis Gāle, Jelgavas rajona Izglītības pārvaldes vadītājs
2009. gadā mūs sagaida reģionālā reforma, kurā nesaskatu nekā biedējoša, tomēr tā būs izaicinājums. Izglītībā būtiskām izmaiņām gan nevajadzētu notikt. Labā ziņa ir tā, ka neredzu vajadzību rajonā slēgt kādu izglītības iestādi, taču dažu pastāvēšana varētu būt citāda. Esam apbraukājuši skolas, kurām nepietiekamā skolēnu skaita dēļ nākotnē varētu rasties problēmas, un pārrunājuši iespējas, kas paredz atsevišķu mācību iestāžu pāreju uz pirmo sešu klašu izglītību. Tas arī būtu loģiski, jo mācību saturs sakārtots pa trim gadiem. Turklāt ne visas pamatskolas 7. – 9. klašu audzēkņiem spēj nodrošināt pienācīgu mācību bāzi (piemēram, moderni aprīkotus dabaszinību kabinetus). Veidojot skolu optimizācijas plānu, jādomā, kur šo mācību iestāžu skolēni dosies pēc 6. klases – nākotnē ļoti svarīga būs sadarbība starp pašvaldībām, novadiem, politiķiem un skolām. 15 gadu apzināti esam gājuši decentralizācijas virzienā, bet nu būs jādomā lielākā mērogā un jāgādā ne vien par savas, bet arī kaimiņu skolas prestiža celšanu. Finanses būs centralizētas, bet par tām, cerams, varēs izdarīt daudz vairāk. Turklāt darbosies princips – nauda seko bērnam.Runājot par pedagogiem, mūsu mērķis ir, lai katram skolotājam, kurš strādā izglītības iestādē, pēc reformas skolā būtu darba piedāvājums, jo krīze ir tikai tad, kad nav darba.Nākamais būs priekšvēlēšanu gads, tāpēc novēlu mazāk klausīties runās, bet vairāk skatīties uz darbiem, kā arī nejaukt atsevišķu politiķu kļūdas un ambīcijas ar Latvijas valsts jēdzienu. Mēs ļoti koncentrējamies uz to, kā lietas notiek, nevis – kāpēc –, tāpēc vēlos mudināt pedagogus izvērtēt faktus, skatīties pēc būtības un runāt ar saviem skolēniem argumentēti un pārliecināti. Pašreizējos apstākļos jādzīvo ar domu: labi, ka man ir darbs un tāds, kas patīk, bet tiem, kas čīkst un gaida krīzi, no skolas vajadzētu turēties pa gabalu!
