Rita Sīle, biedrības «Zemnieku saeima» direktore
Ekonomiskā krīze valstī nepatīkami sakritusi ar periodu, kad pienam un graudiem dramatiski sarukušas realizācijas cenas. Šīs abas nozares veido lielu daļu Latvijas lauksaimniecības, un tajās problēmas sākušās jau pagājušajā gadā. Piena iepirkuma cena arvien ir kritiski zema, tā tas turpinās kopš pērnā gada pirmās puses. Ņemot vērā, ka no modernām saimniecībām slaukumu iepērk par 14 – 16 santīmiem litrā, bet tā ražošanas pašizmaksa ir ne zemāka par 19 – 20 santīmiem, jādomā, ka zemnieki ilgi vairs nevarēs strādāt zem pašizmaksas. Jau pašlaik vērojami saimniecību bankroti, tādēļ man ir ļoti lielas bažas, kas būs ar piena lopkopējiem jau tuvākajā laikā. Valsts īpaši nevar palīdzēt, un, ja nenotiks brīnums, bankroti būs masveidīgi. Jāteic gan, ka tik zemas piena realizācijas cenas ir tikai Baltijas valstīs. Izeja un cerība varētu būt, ja visu trīs valstu lielākie kooperatīvi vienotos par piena eksportu uz Poliju un citām tuvākajām valstīm, kur to iepērk par daudz augstākām cenām. Latvijā tiek patērēta vien labi ja puse visa piena, ko iegūstam, tas ir jāeksportē. Graudkopībā saistībā ar mūsu valsti starptautiskais tirgus attīstīts vāji, salīdzinājumā ar 2007. gada beigu sezonu šajā labības ražas iepirkuma cenas nokritušās pat uz pusi. Iepriekšējā gadā kviešu tonnu varēja pārdot pat par 174 latiem, tagad sola astoņdesmit. Šā iemesla dēļ gan lielie zemnieki, kam ir tāda iespēja, gan kooperatīvi ražu tur glabātuvēs. Parasti janvārī un februārī cenas kāpj. Ņemot vērā pašreiz biržā redzamo, ir cerība uz to palielinājumu arī šā gada sākumā. Ja cenas saglabāsies, kādas ir, grūts laiks paredzams laukkopjiem, kam pavasaris un gaidāmais sējas laiks var nākt ar lielām bažām.No gaļas liellopu audzētājiem palikuši vairs tikai entuziasti, kam šī ir vien kāda papildu nozare laukkopībai vai citai jomai. Nezināmu apstākļu dēļ arvien Latvijā ienāk lieli gaļas apjomi par cenu, kas zemāka par pašizmaksu, tādēļ šeit nerentējas audzēt liellopus gaļai. Labāki laiki sākušies cūkkopjiem, jo pēc piedzīvotās iepirkuma cenu krīzes tagad tās nedaudz palielinājušās. Būtisks darbs šajā gadā jāvelta, sekojot, kā Latvijā tiks izmantoti tie miljardi, kas piešķirti ekonomikas uzlabošanai. Zemnieki laukos daudzviet ir vienīgie uzņēmēji, kas dod darbavietas. Jau vērojams, ka daudziem sākušās problēmas ar kredītu atmaksu. Līdz ar grūtajiem laikiem iedzīvotāji laukos paliek bez darba, citur to atrast nevar, tādēļ pārceļas uz pilsētām vai citām valstīm. Šogad noteikti būtu nepieciešams lauku ražotājus atbalstīt, ar atvieglotiem nosacījumiem piešķirot kredītus, sniedzot to garantijas vai ļaujot atlikt kredītu pamatsummu atmaksu.Salīdzinoši mazu ietekmi laukos atstās arī tas, ka subsīdiju apjoms 2009. gadam apstiprināts 17,9 miljonu apmērā, tātad par 45 procentiem mazāks nekā pagājušā gadā. Ja pirms gadiem varējām zemniekus aicināt rūpīgi rēķināt, tādējādi ļaujot samazināt saimniekošanas izmaksas, pašlaik vienīgais veids, kā to izdarīt, ir kooperatīvu veidošana. Šis gads un tā sākums ir reize, kad valstsvīriem vērts atcerēties – Latvija nav tikai Rīga un lielākās pilsētas. Ja iedzīvotāji laukus pamet, atpakaļ viņus dabūt ir grūti, tādēļ jādara viss iespējamais, lai cilvēkus tur noturētu un lai viņi justos labi.
