Ko lai šodien latviešu cilvēks iesāk ar savu paša «ozolu»? Tas kļuvis tik niecīgs. Nu pilnīgi zārks! Nē, nesanāks. Tik hip un hops, un čiks. Mans mazdēls bez «ozola» uz skolu neiet. Ārprāts! Kad viņš man to pateica, sākumā neticēju. Izvirtība! Kas izaugs no tāda repera – zepera? Personīgi es «ozolu» turu rokās vienu dienu, pat divas. Nerunāju par to, ko es gribu. Es varu. Spēju. Jo man nav citas izejas. Protams, roka nokalst. Manos gados tas ir saprotams. Jā, uzturs nepilnvērtīgs, taču es vairāk uzmanības pievēršu garīgām vērtībām, arī savām saknēm, identitātei. Jā jau, jā, kaut pensijā, esmu joprojām vēl puisis kā ozols, bet mana sieva – kā zāģis. Viņai ar «ozolu» dienā nepietiek. Es nesaprotu. Bieži gadās, ka viņa tīko pēc mana «ozola». Nekas jau cits neatliek, kā iedot. Sieva taču kā nekā. Bet kāpēc viņa nevarētu iztikt pati? Es taču varu, neprasu no viņas neko!Tas ir neticami, bet manam mīļajam, labajam «ozolīšam» zemzarīšam šodien vairs nav vērtības. Kā tas varēja notikt? Pa kuru laiku? Kur palicis viņa daudzinātais lielums, kur slavētais resnums, pamatīgums, varenums? Agrāk «ozols» bija kaut kas augstāks, kaut kas tāds, pēc kā jāsniedzas. Tagad tas kļuvis tik sasniedzams, ka šķērmi ap dūšu.Es tomēr visā vainoju valdību. Ir notikusi vērtību devalvācija. Varētu pat teikt, ka mūžsenās, patriarhālās vērtības šogad saņēmušas asu cirtienu pašā saknē. Tāpēc tas «ozols» kalst. Rau, nevar jau visu nacionalizēt. Ir vajadzīgs arī katram kaut kas savs. Un diezin vai es vairs būtu ar mieru dzīvot pēc sadales principa – visiem vienādās daļās. Varbūt man nemaz tik daudz nevajag? Bet varbūt vajag vairāk nekā kaimiņam! Un kāda kuram daļa, cik man vai manai sievai vajag! Es teiktu, ka tas tomēr ir dziļi intīms jautājums. Lai katrs diendienā savu vienu «ozolu» sit saujā un dara ar to, ko grib. Lai katram savs. Ja vien būs, mēs ikviens zināsim, kā taupīgi ar to apieties. Izdzīvosim arī krīzes apstākļos.
