Kā zemledus makšķerniekiem veicās lielo līdaku cope.
Gads iesācies ar pamatīgiem saliem, un zemledus makšķerniekiem tie ir īsti svētki. Nupat jau arī Kurzemes pusē aizsalst mazākie ezeri, lielākās Latvijas upes pārklājas ar stabilu ledu, un tad vienam otram nebūs jāveic ievērojami pārbraucieni, lai tiktu pie sprīža gariem asarīšiem. Starp citu, pēc pēdējām ziņām, Mazajā Baltezerā un Dūnītī ienākuši jūras asari, un makšķernieki jau «skalda» tos pilnām kastēm. Ilgi tas nenotiks, tāpēc ieteicams pasteigties.Asarīši pazudušiGada nogalē kopā ar dažiem copes biedriem no Cēsu puses, kas gan vairāk pazīstami kā «BB Cope» ziemas komandas dalībnieki, un es no «Asariem» devāmies uz kādu Vidzemes augstienes ezeriņu. Tas ir neliels privāts ezeriņš, kurš netiek mākslīgi papildināts ar zivīm. Vasarā tas aizaug tik ļoti, ka makšķerēšana ir apgrūtināta, bet ziemas mēnešos šī ūdenskrātuve aizsalst viena no pirmajām.Tā nu mēs, septiņu makšķernieku pulciņš, rīta agrumā, gaismai austot, braši uzsoļojām uz aptuveni desmit centimetru biezā ledus, lai pacīnītos ar skaistiem asariem un mēģinātu noķert kādu līdaku. Lai tiktu pie zaļsvārcēm, bija nepieciešamas dzīvās zivtiņas, bet, kā izrādījās, tas nebija iespējams, jo pat sprīža garu asarīti šajā dienā neviens neredzēja. Kur palikusi baltā zivs, man arī nebija skaidrs, bet fakts palika fakts, un labi, ka valstī pazīstamajai Lailai Grīnbergai, kura pārstāv Latvijas izlasi, mazās raudiņas jau bija iepriekš saķertas, ar tām viņa arī dāsni dalījās. Aizsteidzoties notikumiem priekšā, varu pateikt – par to viņa dienas nogalē tika vareni atalgota.Tā kā šajā vietā biju pirmo reizi, izvēlējos kādu no līčiem un, izurbis pārdesmit āliņģu, iesāku asaru medības. Šīs zivis patiešām bija skaistas. Neviena, ko izvilkām, nesvēra mazāk par 200 gramiem, bija pat puskilogramīgas. Skaita ziņā to nebija daudz, bet veiksmīgākajiem izdevās noķert nedaudz pāri par desmit asariem, un tad jau loma svars ir itin pieklājīgs. Galu galā svarīgākā ir pati cope. Mūžu copē, mūžu māciesPirmajā stundā iebaroju kādus desmit āliņģus, bet asaris nepieteicās. Paņēmu mazo kapara bļitkiņu un apstaigāju visus urbumus… ne copes. Daži vietējie gan, garām ejot, zināja teikt, ka šajā ezerā bieži vien asari sākot agresīvi ķerties tikai ap pusdienas laiku. Tad nu aizgāju līdz Lailai, «aizņēmos» pāris balto zivtiņu un nolēmu «pastrādāt» ar ūdām. Bija doma katrā urbuma lunkā līdaku makšķeri paturēt minūtes trīs un tad pārnest uz nākamo. Domāts – darīts, taču, jau ejot uz otro āliņģi, manas pirmās ūdas karodziņš braši uzlēca gaisā un atskanēja tik sirdij tuvā spolītes tirkšķēšana. Nogaidījis mirkli, piecirtu un sākumā nekādu īpašu pretestību nejutu, bet, velkot tuvāk un tuvāk, tā palielinājās. Pievelkot līdaku pie āliņģa, ieraudzīju tajā tikai plēsoņas purnu, bet acis vēl atradās neredzamajā zonā. Šāds monstrs man ziemā vēl nebija gadījies. Diemžēl «gafs» copes kastē, bet tā metru 20 nostāk. Jau gribēju kādu pasaukt palīgā, kad mana lielā plēsoņa strauji izdarīja cirtienu un es paliku ar vaļā muti. Morāle vienkārša. Ja ej uz līdakām, uzķeramajam āķim jābūt kaut vai aiz «apenēm», bet līdzi. Šajā dienā līdaku copi vairs neredzēju, taču uz pavisam vieglas sudraba bļitkas paņēma vairāki skaisti asari. Kompanjoniem iet jautrākDienas vidū Mārtiņa līdakas ūdai karodziņš nosignalizēja, ka ir cope. Piecirzdams un sākdams vilkt, viņš saprata – joku nebūs, un divi no mums steidzās palīgā. Pēc vairākkārtējas līdakas pretestības pārvarēšanas, kad bija jālaiž vaļā aukla un tad atkal plēsoņu jāmēģina pievilkt pie āliņģa, tas beidzot izdevās. Ar «gafa» palīdzību iedabūjām zivs galvu ledus caurumā un… stop! Iesprūda! 130 milimetru caurums izrādījās šai milzenei par šauru. Ar pūlēm pa trijiem izdevās milzīgo zaļsvārci kā korķi no pudeles izdabūt uz ledus. Sajūsmai nebija robežu! Turpat nosvērām, un izrādījās, ka loms ir 7,4 kilogramus smags! Nofotografējušies, rūpīgi nopētījuši, vai zivs nav ievainota, sabučojuši un ar urbi izveidojuši lielāku ledus caurumu, ar dīvainām un dažādām sajūtām noskatījāmies, kā veiksminieks savu lomu palaiž brīvībā! Tā, lūk, makšķerniek! Cik liela daļa no jums būtu uz ko tādu spējīgi?Taču dienai punktu pielika Laila. Kad jau manāmi sāka krēslot, viņas ūdas karodziņš signalizēja par kārtējo līdakas copi. Piecērtot, sākumā tāpat kā man no rīta, Laila nekādu īpašu pretestību nav jutusi, tāpēc izlēmusi, ka būs pieķēries kārtējais «zemmērs». Taču, velkot auklu metru pa metram tuvāk, kļuva skaidrs, ka joki mazi vai, pareizāk sakot, nebūs nemaz. Pēc nelielas zivs kausēšanas procesijas tā sāka nomierināties un zem desmit centimetru ledus urbuma parādījās kas līdzīgs līdakai – monstram. Bija skaidrs, ka pa tāda platuma āliņģi šis «kukainis» nenāks ārā. Vienā brīdī izdevās līdaku aizkabināt ar «gafu», bet tā ar vienu kustību to salauza… Tika ņemts urbis un steigā blakus pirmajam urbti vēl divi ledus caurumi, tādējādi paplašinot āliņģa diametru. Trijatā ņemoties ap, iespējams, šā ezera valdnieci, rokas tika saskrāpētas līdz asinīm, bet, kad milzene bija izvilkta uz ledus… Lailas guvums izrādījās 10,4 kilogrami! Tā, lūk! Ne asakas visiem jaunajā gadā! Un tām komandām, kas vēl nav paspējušas pieteikties 2009. gada Latvijas čempionātam zemledus makšķerēšanā (pirmā kārta notiks Preiļos uz Eikša ezera), jāpasteidzas. Visa informācija www.fishing.lv.
