Sākot īstenot ideju par biogāzes iekārtu būvniecību, «Vecauce» sastapusies ar virkni likumdošanas nepilnību. Kā atzīst Latvijas Biogāzes asociācijas valdes priekšsēdētājs Andis Kārkliņš, kurš bijis klāt visos šajos procesos «Vecaucē», pašlaik mūsu valstī vēl arvien nav apstiprināti jauni standarti, pēc kuriem būvēt biogāzes ražotnes. «It kā būtu jāstrādā pēc padomju laika normatīviem, taču tad šīs būves stieptos līdz lauka malai!» Savukārt I.Grudovska akcentē dažādu dienestu nevienprātību vides un drošības jautājumos. Piemēram, «zaļie» kategoriski pieprasot, lai netiktu pieļautas gāzes noplūdes atmosfērā. Taču, tā kā gāze ir sprādzienbīstama viela, ugunsdzēsēju nostāja ir, ka nepieciešams vārsts, pa kuru vajadzības gadījumā gāzi izlaist, lai nepieļautu eksploziju. Šādas nianses ir būtisks signāls, ka dienestiem ne tikai jāprot sadarboties un jābūt vienotiem savās prasībās, bet arī norāda uz nepilnībām likumdošanā, kas strauji jālabo. Atbildība biogāzes ražošanas nozarē sadalīta starp trim ministrijām – Zemkopības, Vides un Ekonomikas. Tādēļ pašlaik, kad nepieciešams kārtot formalitātes, vērojams tāds kā futbols starp iesaistītajām iestādēm.«Vecauces» biogāzes un elektroenerģijas ražošanas iekārtu būve un iedarbināšana uzskatāma par valsts mēroga pilotprojektu, jo līdz šim darbs šādā jomā nav pētīts. I.Grudovska bažījas, ka Zemkopības ministrija atvērusi struktūrfondus, kuru atbalstam par biogāzes ražotņu būvniecību pieteikts jau pussimts projektu, bet rekomendācijas par gāzes ražošanas plusiem un mīnusiem pagaidām nemaz nav. «Vecauces» iekārtas ekspluatācijā vēl nav nodotas, tādēļ neatbildēts ir jautājums, kurš spēs objektīvi un kompetenti izvērtēt, cik pamatoti un īstenojami ir šie projekti. A.Kārkliņš arī piebilst, ka ministrijās ir daudz ierēdņu, kuru skaits ir pietiekams un pat varbūt par lielu, taču darba kapacitāte vājo zināšanu dēļ – nepietiekama. Tādēļ, atzīstot birokrātu nezināšanu, būtu vairāk jālūdz padomi konsultantiem, kas darbojas nevalstiskās organizācijās. Vai biogāzi un zaļo elektroenerģiju ražot ir izdevīgi?«Vecauces» direktore atbild apstiprinoši, gan piebilstot, ka šo izdevīgumu ietekmē gāzes iepirkšanas tarifs. Jo tas ir lielāks, jo ātrākā laika posmā projektos ieguldītos līdzekļus iespējams atpelnīt. Taču tas ir vairāku gadu jautājums, un strauja attīstība nav iespējama. Skaidrs, ka enerģijas resursi (gāze un elektrība) būs vienmēr nepieciešami. Pašlaik zaļā gaisma dota tā saucamās zaļās jeb atjaunojamās enerģijas ražošanai. Bet vienīgās neskaidrības saistītas ar iepirkuma cenām, par kādām valsts gatava šo videi nekaitīgo enerģiju iepirkt. No 14 santīmiem līdz diviem trimValstī ir noteikts tā saucamais obligātais zaļās elektroenerģijas iepirkuma apjoms. Tādu elektrību par paaugstinātu tarifu var pārdot uzņēmumam «Latvenergo», par tīklos iepludināto kilovatstundu saņemot ap 14 santīmu. Zināms, ka iedzīvotāji pašlaik par tādu saņemtās elektrības daudzumu maksā ap septiņiem santīmiem, tātad – uz pusi mazāk. Zaudējumi «Latvenergo» gan nerodas, jo ar hidroelektrostacijām un citiem veidiem elektroenerģiju tas saražo lētāk par minētajiem septiņiem santīmiem. Taču, tiklīdz katram ražotājam noteiktā norma izpildīta, tā saucamo pārpalikumu iepērk par daudz mazāku maksu – vien diviem trim santīmiem. Zemnieku un uzņēmēju sāpe ir, ka nosacījumi šajā jomā pārlieku bieži mainās. Tādēļ nav pārliecības, ka var paļauties uz biznesa plānā iekļautajiem datiem. Gatavojot šo dokumentu, ir divi galvenie nosacījumi. Pirmais – pēc kādas formulas tiek aprēķināta enerģijas iepirkuma cena. Uzņēmēji rēķinās, ka tie būs padsmit santīmu par kilovatu, turklāt arī domā, ka kvota ir liela un visi savu saražoto elektrību varēs realizēt uzņēmumam «Latvenergo». Taču daudzi nav ņēmuši vērā – jo vairāk projektu pieteicēju, jo proporcionāli samazinās katram saražojamais elektroenerģijas apjoms, bet virsnormas apjomu iepērk par daudzkārt samazinātu tarifu. Gadā ir 8760 stundu. Savukārt obligātā iepirkuma ietvaros valsts noteikusi, ka no ražotāja 12 mēnešos jāiepērk vien 8000 kilovatstundu elektroenerģijas. It kā paredzēts, ka 760 stundu ražotnē tiks veikti uzlabojumi, remonti vai citi darbi, kuru dēļ elektrību neražo. Savukārt, ja šajā laikā tomēr enerģija ražota, šo pārpalikumu «Latvenergo» iepirks par samazinātu tarifu. Speciālisti uzsver, ka daudzi zemnieki nezina šādas nianses, tādēļ var rasties grūtības ar iekārtu izbūvei aizņemto līdzekļu atdošanu. Uzņēmēji iedomājušies, ka uzcels būvi un varēs sākt ražot. Taču tas notiks ne agrāk kā pēc gada, jo pie stabilas elektroenerģijas ražošanas jaudas var nonākt aptuveni 12 mēnešos. Projekti rūpīgi jāpārdomāA.Kārkliņš šo sistēmu modelē ar kādu piemēru. Ja zemnieks gribētu būvēt aptuveni divreiz lielāku iekārtu nekā Vecaucē, šis projekts viņam izmaksātu ap pusotru miljonu latu. Ar 40 procentu ES atbalstu varētu kādus 600 000 latu atgūt, bet, lai tos dabūtu, projekts vispirms jāīsteno. Ja pašam tādas naudas nav, jāņem kredīts, bet minētos 40 procentus dod tikai tad, kad iekārtas jau strādā ar pilnu jaudu. Tātad, ja ieskaita būvniecību, tas nebūs agrāk kā pēc pusotra gada. Ja, piemēram, nopērk traktoru, atbalstu saņem uzreiz, bet šajā gadījumā tā nenotiek. Problēmas var rasties, ja zemnieki savos projektos ieplānojuši tūlītēju maksājumu kustību, jo, ticamākais, retais ir ņēmis vērā, ka pirmos desmit mēnešus pēc iekārtu palaišanas viņš ne tikai neko nesaņems, bet arī turpinās ieguldījumus. Sākumā ir tikai izdevumi, līdz gāzes apjoms ir pietiekams koģenerācijas stacijas darba sākšanai. Par izmantoto elektroenerģiju, uzraudzīšanas darbu, reaktora sildīšanu ir jāmaksā, tas sākumā var sasniegt pat 10 000 latu ieguldījumus mēnesī. Daļa zemnieku Vācijā redzējuši, ka tur tādas stacijas nevainojami strādā. Viņi padomā – par kilovatstundu saņemšu 14 santīmu, tik un tik latu stundā, gadā un arī ilgākā termiņā. Varētu domāt, ka dažu gadu laikā var grozīt miljonus, gūt milzīgu peļņu. Taču tik vienkārši nemaz nav. Uzziņai
Latvija apņēmusies tuvāko gadu laikā nodrošināt, ka nepilni 50 procenti elektroenerģijas tiek saražota tā saucamajā zaļajā veidā. Šādi elektrība tiek iegūta hidroelektrostacijās, ar saules baterijām, vēja ģeneratoriem, sadedzinot šķeldu un citos veidos. Viens no tiem – sadedzinot biogāzi. Mūsu valstī kapacitāte ļauj izbūvēt ap 500 biogāzes iekārtu, kuru jauda ir ražot no 200 kilovatiem līdz pat megavatam elektroenerģijas stundā. Taču, tā kā ir tikai ierobežots apjoms elektroenerģijas, kas ražojama ar gāzi un iepērkama par rentablajiem 14 santīmiem kilovatstundā, virs kvotas jeb virs obligātā iepirkuma apjoma (7000 – 8000 kilovatstundu gadā) saražoto iepērk par samazinātu cenu – diviem trim santīmiem. Kritiskā cena, par kādu tirgot saražoto elektrību, ir septiņi santīmi. Tā ir zemākā robeža, kad atmaksātos iekārtot koģenerācijas staciju.
